filma Meitene ar pūķa tetovējumu

Deivida Finčera filma „Meitene ar pūķa tetovējumu”

Ņemot vērā radīto ažiotāžu ap šo filmu un faktu, ka filmas nosaukums pašlaik ir gandrīz vai uz katra kinomīļa mēles, droši varu apgalvot, ka tā kopš savas pirmizrādes pasaulē, kā arī nedaudz vēlāk šeit, Latvijā, ir ieguvusi (vai arī tuvākajā laikā iegūs) kulta filmas statusu. Sižets, režija, aktieru spēle, viss kopumā pārsteidz, piesaista un neļauj uzmanībai atslābt. Pūķa gads zīmīgi sācies ar šādu kultūras devu.

Stīga Lārsona bestsellera statusu ieguvusī “Millennium” triloģija jau ir tikusi ekranizēta, tiesa, zviedru jeb oriģinālvalodā, tomēr nesen iznākusī Deivida Finčera angliskā versija ir spējusi aizraut lielāko daļu pasaules, galvenokārt, tieši neesošās valodas barjeras dēļ. Sižets vēsta par žurnālistu Mikaēlu Blumkvistu, kas, zaudējis apjomīgā tiesas prāvā pret Zviedrijas oligarhu Vennerstrōmu, jūtas sagrauts un zaudējis stabilu pamatu zem kājām. Neilgi pēc tam negaidīti viņu uzrunā savu prestižu zaudējuša, taču pietiekami ietekmīga koncerna vadītājs Vangers, kas noalgo žurnālistu atrisināt viņa dzimtas lielāko noslēpumu – brāļameitas Harietas mīklaino pazušanu, kas norisinājusies pirms 40 gadiem. Žurnālista ceļi meklējumos krustojas ar neparastu sievieti – garīgi cietušu, taču bezgala talantīgu hakeri Līsbeti Salanderu, kurai piemīt pētnieces talants, fenomenāla fotogrāfiska atmiņa un iespaidīgas IT prasmes. Viņi kopīgiem spēkiem uzsāk Harietes meklējumus, kuri noved pie negaidīti šausminošiem rezultātiem. Uzreiz varu teikt, ka šī filma nav nekāds parasts asa sižeta viegli skatāms trilleris ar iespaidīgiem sprādzieniem un ložu krusām, jo gan filmas koncepts, gan režisora iecerētais inscenējums ir ļoti „neholivudisks”, apzināti ieturēts tumšā, dvēseliski dziļdomīgā Eiropas kino mākslas manierē. Diemžēl neesmu redzējusi zviedru versiju, tāpēc ir grūti spriest par to, kura filma ir labāka, tomēr jāatzīst, ka Finčera filmas galveno lomu atveidotājus Danielu Kreigu, kuru lielākā daļa skatītāju saista ar „bondiādes” filmām, un jaunatklāto dārgumu aktrisi Rūniju Maru tēlotājprasmē apsteigt ir diezgan neiespējami – teicama saspēle, emociju izpausmes un tēlu raksturu pedantiska interpretācija (it īpaši Rūnijas Maras gadījumā) ir šīs filmas panākumu atslēga. Aktieriem tāda veida ciešanas nav viegli attēlot ticami, bet šim duetam tas ir izdevies lieliski. Kā nozīmīgs filmas panākumu elements ir jāpiemin arī filmas mūzikas komponists Trents Reznors, publikai plašāk pazīstams kā industriālās mūzikas projeta „Nine Inch Nails” izveidotājs, kas jau iepriekš ir veiksmīgi sadarbojies ar Finčeru. Ne velti Amerikas Kinoakadēmijas balvu ceremonijās tiek pasniegti „Oskari” arī par filmu mūziku, jo tai ir ļoti nozīmīga loma. Filma nav domāta kuram katram zināmās brutalitātes, drūmā sižeta un skarto tabu tēmu dēļ, tomēr Stīga Lārsona grāmatu cienītājiem tā ir ideāli piemērota, jo tie zinās, uz ko parakstās.

Manuprāt, filma ir jāredz visiem, kurus saista drāmu un asa sižeta filmu žanri, kā arī mākslinieciski augstvērtīgu filmu entuziastiem. Viedoklis par šo fenomenu katram jāizveido savs, kaut vai tādēļ, lai triviālu domu un ikdienišķu sīkumu nomocītās smadzenes tiktu nodarbinātas pēc pilnas programmas. Jācer, ka pieprasījums pēc nākošajiem diviem turpinājumiem būs aktuāls, kā zināms, tikai konkrēta sistēma vai cikls nodrošina pilnīgu harmoniju un līdzsvaru dzīves norisēs.

Autore: Linda Kuzņecova

Attēls: http://www.draugiem.lv/forumcinemas/news/?p=6214033