Kā mēs stopējām..

Ir sestdienas rīts – pamostamies 8os, 9os uzsākam kustību, ap pus10iem esam pie Televīzijas ēkas Zaķusalā, no kurienes sāksies Stopēšanas maratons „Piedzīvojumu meklētājs 2011”. Tiekam piereģistrētas un neilgi pēc tam tiek veikta instruktāža. Precīzi 10os dodamies ceļā. Pirmais kontrolpunkts ir veikals Elvi Ķekavā. Līdz tam nonākam ar sabiedrisko transportu, no kuriem viens tiek meklēts vairāk kā stundu – ir izkristalizējies pirmais nosacījums: karte ir jāizpēta kārtīgi! Ķekavā mūsu komanda ierodas ap pus1iem – kādu pusotru stundu vēlāk par pārējiem – iesākums ir daudzsološs..

Nākamais kontrolpunkts ir Ķegums – apjautājot vietējos iedzīvotājus, uzzinām, ka izdevīgāk ir tikt pāri Daugavai un stopēt uz Daugavpils šosejas. Caur Odukalnu dodamies uz Rīgas HES dambja pusi ar cerību, ka uz dambja kāds apstāsies un pārvedīs pāri. Sākam iet un cenšamies nostopēt visas mašīnas, kas brauc garām, bet bez rezultātiem. Tā pēc pāris stundām esam nonākušas uz Daugavpils šosejas – sajūtas ne visai jaukas, Ķekavas vārdu vairs negribam pat pieminēt. Drīz pēc tam apstājas pirmā mašīna – līdz Ķegumam tiekam bez aizķeršanās, saņemam arī ieteikumus tālākstopēšanai. [Garāmbraucot pie Ogres redzam vēl vienu Stopēšanas maratona dalībnieku komandu.]

Ķegumā viņu vienīgajā DUS ir jānoskaidro, cik maksā 95E un DD, kā arī jāuzzina, vai tur pārdod bezakcīzes degvielu lauksaimniekiem. Noskaidrojam prasīto, pierakstām laiku un dodamies uz Ķeguma Hes pusi, lai pie luksofora apjautāties, vai kāds nebrauc uz Jaunjelgavu, kas ir mūsu nākošā pietura. Pie luksofora neveicas, paejamies aiz līkuma un sākam stopēt. Piestāj mašīna, aived mūs kādu gabaliņu uz priekšu. Pēc brīža pietur nākošā mašīna, kurā iekšā tiekam ar pūlēm – tajā jau sēž mūsu „konkurenti”, kurus manījām pie Ogres. Arī šī mašīna izlaiž pēc kāda gabaliņa, kur turpinam savu misiju – stopēšanu. Piestāj nākamā mašīna, kas izrādās ir vietējie. Pa ceļam uz Jaunjelgavu izstāstam, kas esam mēs un ko darām. Pēc tam sākas interesanta „lekcija” vēsturē – klausāmies ar aizgrātību un kāri tveram „garāmbraucošos” skatus, kam pievērš uzmanību mūsu gids. Mūsu šoferi piesakās izpalīdzēt un Jaunjelgavā uzdevumu pildām kopīgi – izskaitām mājas uz Brīvības ielas. Tālāk mūs pārved pāri Pļaviņu HESam un izved uz Daugavpils šosejas. Pateicamies un dodamies tālāk.

Tālākais ceļš ved uz Jēkabpili, uz turieni mūs aizved vīrietis, ar kuru pa ceļam raisās visai interesantas sarunas. Kā viena no nostādnēm – stopēt ir nepareizi. Uzzinām arī to, ka viņš pats brauc uz Krieviju, pat aicina līdzi, bet neraža – mums nav vīzas. [Ja arī būtu, tāpat nebrauktu.] Sarunu vairāk vada Ieva [komandā esam mēs 2 – es (Laima) un Ieva (mana māsa)], jo viņai ar krievu valodu ir labāk kā man, bet lielāko daļu sarunas saprotu arī es. 🙂 Jēkabpilī šoferis palīdz atrast tiltu, izkāpjam un dodamies tālāk. Jēkabpilī uz dambja ir jāsatop vietējie censoņi un viņu kontrolpunkts. Nedaudz pilina lietus (vienīgais pa visu dienu!), puiši ir nedaudz nogarlaikojušies. Pakavējam viņiem laiku un ejam atpakaļ, lai turpinātu ceļu – vēl palikuši kādi padsmit kilometri līdz mūsu naktsmītnei, kur noslēgsies šī gada Stopēšanas maratons. Pirmā mašīna, kas mūs paņem, ir kravinieks – pirmoreizi sēžu tādā, bet Ieva saka, ka tā ir labākā mašīna, ar kuru braukt – redz visu, kas notiek apkārt. 🙂 Ieraugām zīmi „Laukezers 2”, apstājamies un lecam ārā. Tūlīt tajā pagriezienā iegriežas mašīna, skrienam tai pakaļ, tā nesaprašanā apstājas. Apskaidrojam situāciju, viņi (vietējie) piesakās aizvest līdz pašam galam. Viennozīmīgi – esam starā, ka nebūs jāiet ar kājām (pietika jau ar Ķegumu). Nonākot galā, esam sajūsmā, ka neesam pēdējās, pēc mums vēl ir jābūt 3 komandām; ieradās 2.

Vakara gaitā izrunājam, kā kuram ir gājis, uzcepam sašliku un dodamies gulēt, lai no rīta dotos kur nu kurais. Mēs esam izlēmušas izmest līkumu pa Latgali, mūsu mājupceļa maršruts: Jēkabpils – Rēzekne – Gulbene – Smiltene – Valmiera – Mazsalaca. Kopumā viss izdodas veiksmīgi, taču no „staigātvēlmes” neesam pasargātas arī šoreiz – Rēzeknē nākas nostaigāt krietnu gabaliņu, taču tālāk veicas absolūti skaisti. Vakarpusē pirms 7iem esam mājās un stāstām savus piedzīvojumus savējiem.

Skaidrs ir tikai viens – lai gan brīžiem gribējās mest visam mieru un braukt mājās, esam stingri nolēmušas, ka nākamgad piedalīsimies atkal. – tas IR to vērts.!

Piedzīvojumus meklēja Laima un Ieva, centās aprakstīt – Laima.

Foto: flickr.com/photos/timo

2 Responses

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!