.lietus.

 

Tāda dīvaina padarīšana – tas lietus. Var panākt uz priekšu, vai atpakaļ. Apstāties. Pacelt purniņu pret debesīm – un saņemt lielu „plakš” tieši actiņā! Vienīgais, kas var paglābt no lietus – tas garais saimnieka mētelis.  Bet viņš plivinās apkārt un dažkārt atrodas tik augstu un par tālu… Pat grūti uz brīdi ieķerties un paraut gabaliņu priekš sevis. Tūlīt seko dusmu izvirdums – vai, atkarībā no garastāvokļa, lietussarga uzbrukums. Tikai saimniecei ir tīri mīksta sirds – viņa ne tikai kā savam mazulim dziesmiņu dziedās, bet arī paņems klēpī un pārsegs ar savu mēteli – par spīti viņa urkšķēšanai par manām ne tik tīrajām zeķītēm. Pfff, it kā pašam būtu tīrākas! Bet viņa tikai pasmiesies, nosauks mani par savu suņa dvēselīti un samīļos. Varu derēt, ka dažreiz tik mīļa viņa nav pat pret saimnieku. Tādēļ jau no prieka vien var luncināt asti un dāvāt viņai siekalainu buču – mīlestības vārdā. Šie viņas smiekli liek man justies vēl labāk – manis pēc te var sākties kaut orkāns – bet pie viņas krūtīm būšu drošībā. Viņas smaržas gan liek uz brīdi apreibt – gaisā paliek karājoties mans šķaudiens. Un atkal tie smiekli! Labi, tagad var no riešanas atpūsties un drusciņ pačučēt… Ar-labu-lietu…

 

Bilde: http://nosirds.wordpress.com/2010/08/19/its-a-rainy-day/dog_rain_window-2/

Autore: Ieva Andrejauska

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!