Teātra svētki Ikšķilē

Kāpēc mēs mīlam Rūdolfu Blaumani?

„Labais gars” – ļaužu godprātība, labsirdība, čaklums, mīlestība…

                                                                         „Ļaunais gars” – ļaunprātība, lielmanība, mantrausība….

Kad gan sācies šo abu garu cīniņš un kad tas beigsies?

Gribētos skatītājus ieraut līdzi labā un ļaunā gara cīniņos.

Ja tas izdosies, tad būsim pāri gadu gadiem aizsūtījuši sveikas

mūsu tautas klasiķim līdz ar pateicību par viņa gudro galvu,

vērīgo aci un visa laba mīlošo sirdi.

Režisore Marga Tetere- Valdmane

(1976. g. Liepājas teātrī)

150. dzimšanas dienā teiksim paldies rakstniekam par vīrišķīgo gara spēku un možumu, labestību, draudzību, mīlestību, sirsnīgu humoru. Paldies par latviešu teātra prestiža veidošanu. Paldies par laiku, kas pilns brīvdomības un enerģijas, par augošo latviešu kultūras spēka apziņu.

Tauta un valoda nav šķiramas. Valodas tīrība – tautas pašapziņas mērs. Izkopsim nacionālo garu. Cik stiprs būs šis gars, tik stipra un dzīvotspējīga būs mūsu tauta.

Vēl šodien Blaumanis ir goddevīgi uzklausīts un ļoti mīlēts.

1862. gada 20. decembrī (pēc jaunā laika – 1. janvārī) Ērgļu muižas kalpotājiem Karlīnei un Matīsam Blaumaņiem piedzima dēls, kuru nosauca par Kārli Rūdolfu Leonīdu. Rūdolfa vārds tika dots tāpēc, ka muižas īpašnieks Vidzemes barons Rūdolfs fon Tranzē visžēlīgi pieņēmis lūgumu kļūt par Blaumaņu pirmdzimtā krusttēvu.  Piepildījās arī Blaumaņu sapnis – atstāt muižu, jo barons fon Tranzē iznomāja Braku mājas. Saimniecība sagādāja daudz rūpju, bet Karlīnei rūpes par dēlu vienmēr bija pirmajā vietā.

Kad Blaumaņus nodarbināja jautājums, kur sūtīt mācīties savu desmit gadus veco dēlu, viņi izšķīrās par Annas Rubīnas privātskolu kaimiņu pagastā Ogrē. Rūdolfs mācījās teicami un uzvedās priekšzīmīgi. Uz skolotājas jautājumu – par ko Tu gribi kļūt – Blaumanis atbildējis : „Es gribu kļūt rakstnieks”. Bērnībā izteiktā vēlēšanās piepildījās.

1881. gadā Blaumanis sekmīgi pabeidza 2. Rīgas apriņķa vācu tirdzniecības skolu.

Latviešu folklora, latviešu valoda – tas bija ceļš, ko Rūdolfs Blaumanis sev izcirta pats neatlaidīgā, nežēlīgā darbā. Viņa literārā valoda līdz pat mūsu dienām nav zaudējusi ne svaigumu, ne labskanību. Jūtīgums pret visu dzīvo, atklātais, vērīgais skatiens viņam palīdzēja agri saprast, ka literatūra, kas tikai apjūsmo varavīksnes krāsaino loku, nespēj vest cilvēkus pretī kaut kam labākam un patiesākam. Viņa māksla ir patiesība – cilvēka domu un jūtu patiesība. Patiesības vārdā rakstnieks apkaro sava laika mākslas trūkumus. Rakstnieka patiesības izpratne ir gudra un redzīga, jo tā sakņojas bagātīgos dzīves vērojumos. Viņa māksla nebija kaujinieciska, bet tā dziļi un godīgi atklāja viņa laikmeta parādības. Blaumanis pārliecināja, ka no pašu dzīves ņemtie konflikti, tēli un raksturi spēj kalpot lielas, īstas mākslas radīšanai.

Mūsu mīlestības pamatā ir arī Blaumaņa personība, tās ētiskā skaidrība un godīgums. Pārāk bieži mēs dažkārt lietojam vārdu „labestība”, bet runājot par Blaumani, tas ir vietā. „Man nav gadījies sastapt cilvēku ar tik gaišu un labsirdīgu dvēseli, kāda bija Blaumanim”, raksta K.  Skalbe. Līdzīgu domu paudis J. Akuraters: „Par to, ka Blaumanis sniedza roku un veda jaunos dzejniekus pie attīstības, par to laikam varēs daudz mīļa un laba teikt vismaz divas trešdaļas no mūsu dzejniekiem. Mums, latviešu rakstniekiem un dzejniekiem, nav vairs otra tāda drauga un diezin vai kad vairs būs.” Kad Akuraters par līdzdalību 1905. gada revolūcijā bija ilgstošā apcietinājumā, Blaumanis bija viens no retajiem, kas viņu apciemoja, viņš nebaidījās un nenoliedza tos, kurus gribēja glābt. Daudzi, ko piemeklēja grūtības vai slimība, atrada atbalstu „Brakos”.
„Blaumaņa draudzība nebija viegla jūsma vai kompliments. To varēja manīt kā auglību līstam pār tevi”, rakstīja J. Jaunsudrabiņš.

Izmantoti materiāli no A. Stankeviča, L. Volkova, profesora P. Zālīša, O. Zandera darbiem.

Silvija Ķeze

Ikšķiles Kultūras biedrība

 

 

 

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!