Vecmāmiņa dalās atmiņās…

Kad maziņi sastrādājām palaidnības, pieaugušie bieži vien mēdza teikt: „Kad mēs augām, tā gan nedarījām!” vai arī „Mūsu laikos bērni bija paklausīgāki!”. Citreiz tumšos ziemas vakaros vecmāmiņa (vai varbūt vecvecmāmiņa) sēdās pie lampas gaismas adīt zeķi vai lasīt grāmatu, tad viņa pēkšņi sāka smieties, jo atcerējās kaut ko no „vecajiem laikiem”. Ja palaimējās, sekoja garš stāsts par svešiem onkuļiem, kariem, ceļojumiem un stāsta laimīgās beigas ar dzīvesdrauga atrašanu. Varbūt tas bija zināmais, garlaicīgais stāsts, ko nesapratām un klausījāmies pusnomodā, pie sevis domājot – ome tik daudz runā, kaut nu viņa pārstātu. Bet pašai stāstītājai slepus pār vaigu noritēja asara… Skumji. Laimīgi. Traģiski. Varbūt… Tomēr  tāda ir dzīve. Un to ir neiespējami paslēpt no lielajām vēstures vētrām.

Cilvēki aug un mainās. Nobriest viņu domāšana. Pienāk laiks, kad intereses vai skolotāja mudināts, Tu nolem atskatīties pagātnē, taču jūti, ka ar sausām vēstures faktu grāmatām Tavs jautājums netiks līdz galam atbildēts. Vai arī Tu ej pa ielu, ieraugi kādu ēku, pieminekli vai  nozīmīgu objektu un atceries: „Jā, par to man stāstīja vecmāmiņa. Kādreiz…”. Tikai no stāsta pāri palikusi vāja atblāzma un varbūt kāds nepārliecinošs fakts. Ja tagad varētu atgriezties bērnībā, pieiet pie viņas un teikt: „Lūdzu, pastāsti vēlreiz!”, tad vecmāmiņa noliktu malā adatas, ieceltu Tevi klēpī un labprāt stāstītu to, ko nu jau Tu spētu saprast…

 

Cilvēka dzīvesstāsts jeb mutvārdu vēsture ir tas ieguldījums, ko lielās vēstures pētniecībā var dot ikviens no mums. Diemžēl pagaidām daudzi vēsturnieki uz to raugās skeptiski. Iemesls ir pavisam vienkāršs – stāsts, kas balstīts uz atmiņu, nekad nevar būt pilnīgs aizmiršanas faktora dēļ, turklāt atstāstot cilvēks var noklusēt sāpīgās tēmas, līdz ar to šāds skatījums neataino konkrēto laika posmu pilnībā. Taču pastāv arī pretēji viedokļi, piemēram, vēstures doktore Rūta Kibelka-Leizeroviča iebilst tikai pret papīru izmantošanu pētniecībā, minot, ka, kaut gan vēsturniekiem patīkot dažāda veida dokumenti, mutvārdu vēsture spēj piedāvāt jaunas iespējas un pētījumu laukus. [1] Kaut arī daudzi vēsturnieki ir skeptiski noskaņoti un naratīvos* avotus uztver kā gadījuma rakstura informāciju ar raksturīgu vienpusību un subjektivitāti, autore uzsver, ka atšķirība starp runāto un rakstīto ir nenozīmīga. Viņasprāt, mutvārdu vēsture atklāj tādu informāciju, ko vēsturnieks nevar iegūt no rakstītajiem avotiem – tajā skaitā par dzīves apstākļiem, tradīcijām, paradumiem, sociālo struktūru, attieksmēm un sociālo apziņu. Kā uzskata Bristoles universitātes profesore Vieda Skultāne, mutvārdu vēsture kā Latvijā, tā citās bijušajās PSRS teritorijās ir svarīga ar to, ka tikai pēc režīma sabrukšanas, neatkarībai atjaunojoties, cilvēki beidzot varēja brīvi runāt par savu pieredzi, nebaidoties no represijām. Uzsverot mutvārdu pētniecības nozīmi Latvijā, profesore min trīs iemeslus, kāpēc šāda veida vēsturei vispār būtu jāpievērš uzmanība. Pirmkārt, svarīga nozīme ir cilvēciskajam argumentam – jāņem vērā, ka stāstītā pieredze ir ne vien autentiska, bet to stāsta pats cilvēks. Otrkārt, ņemot vērā Latvijas apstākļus, zināms, ka oficiālā vēsture piedāvāja nepilnīgu, pat sagrozītu pagātnes attēlojumu. Turklāt pilnas vēstures ainas attēlojumā jāatstāj vieta arī cilvēku liecībām. Treškārt, dzīvesstāsti sniedz iespēju stāstīšanas žanru un literāro stratēģiju izpētei un interpretācijai. [2]

Kamēr pētnieku aprindās norisinās diskusija par vēstures pareizu interpretēšanu cilvēku dzīvesstāstos, varam jautāt, ko vecmāmiņas pagātnes pārdzīvojumi sniedz katram no mums personīgi?

Ja kādam no mums izdevies izmantot šādu pagātnes stāstu vēstures vai literatūras stundām skolā, ieguvums, protams, ir ne vien laba atzīme,  bet iespēja palepoties ar to, ko Tavi ģimenes locekļi redzējuši, vai gluži pretēji… Man vienmēr tādās reizēs palika gara seja, jo, savienojot mācību grāmatas informāciju ar dažiem teikumiem no mammas puses, apziņā iesēdās jautājums: „Kā varēja būt tāds izsūtījums uz Sibīriju, kas skāra tik daudzus cilvēkus no manas mazpilsētas?” Un varbūt tas bija viens no pirmajiem soļiem uz interesi pagātnes jomā, kas aizveda mani uz fakultāti, kur par šādiem jautājumiem var uzzināt visu, runāt brīvi un pats piedalīties pētījumos.

Protams, svarīga ir cilvēku saskarsme. Stāstot savus piedzīvojumus, mēs uzticamies un iedrošinām uzticēties otru. Ja klausītājs ir ieinteresēts, vienalga, cik viņš būtu vecs, tiek stiprinātas savstarpējās attiecības. Un kādreiz tā var iegūt jaunu draugu vai domubiedru. Bieži, lūdzot pastāstīt kādu notikumu atkārtoti, mēs trenējam atmiņu – kādreiz mazmeitiņa jau pati varēs palīdzēt vecmāmiņai atcerēties. Bet vissvarīgākais – grāmatas varam pārrakstīt un papildināt, taču cilvēks tāds ir tikai viens – diemžēl, ne mūžīgs… Strādājot pie pētījumiem, lasu dažāda vecuma grāmatas – kādreiz pat pabrīnos, kā 1905. gada eksemplārs vēl nav sadalījies. Taču tā autors gan vairs nav mūsu vidū…

Aicinu visus izmantot iespēju  uzrunāt vecmāmiņas, tantes, onkuļus – cilvēkus krietni gados, un palūgt izstāstīt dzīvo vēsturi, kamēr vien tas ir iespējams! Iesaku apmeklēt http://www.dzivesstasts.lv/lv/free.php?main=903 un palasīt, ko par savu laiku stāstījuši citi.

Kā arī atgādināšu, ka katrai atmiņu kladei un personīgajai dienasgrāmatai ir sava vērtība – tādēļ, ja Tev pieder šādas atmiņas, nemet tās krāsnī un neatstāj žurciņām par barību – tas noteikti neaizņem pārāk daudz vietas mājās. Esi uzmanīgs klausītājs un radošs stāstītājs, tad Tu uzzināsi daudz jauna un interesanta. Un… neaizmirsti vecmāmiņai iedot buču, kā arī pateikt paldies! 🙂

Autore: Ieva Andrejauska

* Naratīvs (vidusl. Latīņu „narrativus” ) – stāstījums, vēstījums. Šeit – mutvārdu vēstures avoti.

Izmantotā literatūra: Zirnīte M. (red.).Spogulis:Latvijas mutvārdu vēsture.Rīga.2001.

1. Kibelka-Leizeroviča Rūta. Kā lietot biogrāfiskos avotus-tendenciozi vai nopietni? Zirnīte M. (red.).Spogulis:Latvijas mutvārdu vēsture.Rīga.2001.193.lpp.

2. Skultāne V. Mutvārdu vēstures pētīšanas nozīmīgums Latvijā. Zirnīte M. (red.).Spogulis:Latvijas mutvārdu vēsture.Rīga.2001.34.lpp.

Ieteicamā interneta adrese :http://www.dzivesstasts.lv/lv/free.php?main=903 Dzīvesstāsts. E-grāmata

Foto: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/554/

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!