Kāda ir mūsu dzīves jēga 2. daļa

Vara mainījās. Tāpat kā valstīs tā mainās, tāpat arī mājās. Pie pirmās varas maiņas pavīdēja jaunas iespējas, bet pamatā prioritātes palika vecās – augt, attīstīties, mācīties. Tikai, kamēr valstī, vismaz mūsējā, pie varas maiņas nekādas lielās pārmaiņas nenotiek, tikmēr te nāca ne tikai iespējas, bet arī jauni apstākļi, kas bija jāiepazīst. Tā nu iepriekšējās zināšanas varēja turpināt likt lietā, papildināt ar jaunām apakšnodaļām. Savu uzskatu gan vēl pārāk daudz nebija, man pati pirmā laikam izveidojās sava gaume, kas pavisam cītīgi bija pamanāma attiecībā uz pretējo dzimumu. Es tikai apbrīnoju, kā manu gaumi pieņēma jau tad. Tad gan vēl tik ļoti neizcēlās tās defekts, bet bija pamanāms. Veidojās arī sava mūzikas gaume, bet tā gan nav pieskaitāma, jo tā veidojas vēl joprojām, pamainās. Un man apkārtējiem cilvēkiem no šīs maiņas jācieš. Beidzot bija parādījusies pašai sava sievišķīgā gaume – krāsās, apģērbā, dažādos papildelementos. Arī šī puse savos pamatos palika no tā laika. Taču ar manu gaumi nekad nebija viegli jau kopš tā laika – visās jomās, atskaitot pirmo minēto, tā jau tad sāka mainīties atkarībā no garastāvokļa. Tikai tad ar to vēl nebija tik grūti sadzīvot pašai un arī apkārtējiem kā tagad, kad ar to reizēm krītu visiem uz nerviem. Tāpat šīs varas laikā arī vislabāk varēju attīstīt savu fizisko spēku – un citas iespējas arī nebija, kā tikai to darīt.

Un atkal mainījās laiki. Pēkšņi vairs nebija jāsamierinās ar to, ka daudz kur esam it kā trijatā, bet reāli darītāji ir tikai divi, jo nu patiesi palikām tikai divi cilvēki.  Par emocijām šeit mazāk, bet vairāk par to, kas notika attīstībā. Izrādījās, ka dažviet esmu spēcīgāka morāli kā tas bija pašai licies. Es biju kaut kur ieguvusi spēju „atlikt” sāpes – tas parādījās pirms 4 gadiem maija sākumā, kad bija jāizdara tradicionālais apglabāšanas rituāls, kuram viennozīmīgi vajadzīga sagatavošana. Ja man savos 17 būtu bijusi pieredze un spējas tikt ar to fiziski galā, es noteikti to būtu darījusi, jo biju vienīgā no vistuvākajiem cilvēkiem, kura loģiski un vēsi sprieda par visu. Pašu procesu arī kaut kā vēsi pārdzīvoju, bet tur daļa nopelna varbūt bija tam, ka turpat bija pirmais cilvēks, pret kuru reāli kaut ko jutu. Un iespējams, kāds sīkums no tā ir vēl tagad aizķēries. Jau sāku sevi uzskatīt par bezsirdi, bet tikai pēc kāda mēneša sāku izsāpēt tās sāpes, kurām bija jābūt tajā laikā. Tikai tas jau notika daudz klusāk un pavisam nemanāmi apkārtējiem.

Salīdzinoši drīz un agri pienāca, es pat teikšu – iespēja, sākt mācīties dzīvot patstāvīgi, vienai, bez aizmugures. Savā stulbumā pamanījos būt tik gudra, ka apjēdzu, ka vēl esmu maziņa, neizaugusi, bet tagad saprotu, ka tam tā vajadzēja būt. Gan savas nepieaugušās domāšanas dēļ, gan vienkāršu veselības apstākļu dēļ izlēmu aiziet no skolas, kurā bija jāiet regulāri. Tikai diemžēl pēc tam uzzināju, ka to atlikušo pusgadu man neļaus pabeigt vietējā vakarskolā, un jāiet viss gads no jauna. Tā nu šis gads ir ievilcies vēl līdz šim brīdim. Tagad beidzot ir atkal atradusies motivācija beigt to skolu programmu, lai gan ar nu jau pavisam citu skatu uz to saprotu, cik nepareizi tendēta tā ir. Un motivācija beidzot ir ne tikai pabeigt, bet pabeigt teicami. Tātad ir laiks. Bet es nenožēloju, ka toreiz aizgāju. Nezinu vai es vispār būtu kur tālāk tikusi par „grāvi”, ja tur, par spīti apstākļiem, sev un pārējo runām būtu palikusi.

Kā autorei veicās ar dzīvošanu pastāvīgi, lasiet raksta turpinājumā.

Iveta Kramiņa

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!