Kāda ir mūsu dzīves jēga 3. daļa

Pirmā patstāvīgās dzīvošanas reize beidzās ne visai labi. Biju pabojājusi sevi fiziski, biju pielaidusi klāt sev divus cilvēkus, kas prasmīgi mācēja izmantot, manipulēt un apvārdot. Es vēl ticēju vārdiem, bet tikai līdz tam. Te nu es ieguvu pārliecību, ka vārdiem ticēt vispār nevar. Sevišķi cītīgi ir jācīnās ar ticību pretējā dzimuma vārdos – manā gadījumā, vīriešu vārdos. Līdz šim viņos atradu ļoti maz patiesības, atskatoties uz notikušo.

Pa dzīvi biju kūlusies diezgan, bet nekur nebiju tikusi, stāvēju vēl uz vietas. Šī stāvēšana uz vietas mani pašu ārkārtīgi sadusmoja – man vienkārši bija jāspēj. Viss. Bet te parādījās iespaidīga nespēja.

Vienīgais, ko biju spējusi izdarīt, bija tiesības. Citam tas noteikti ir tikai formāls ieguvums, kas ļauj legāli vienam braukt apkārt, bet man tas jau kopš bērnības, kad tāds nevarēja būt pat ne uz velosipēda (lai gan arī šādas savulaik bija), bija kas vairāk. Tās bija kā viens no galvenajiem mērķiem, kas izpildāms dzīves sākumā, kā sastāvdaļa no manis. Tieši tādēļ es tik ļoti novērtēju visus, kas manus centienus saprata, atbalstīja un kas tiem palīdzēja piepildīties.

Tā nu atkal ilgu laiku mans visas dzīves atbalsts bija ar mani. Par laimi, esmu vienmēr pratusi to novērtēt. Ja reizēm ne ikdienā, tad kopumā gan. Un šis atbalsts daļēji ir vēl tagad, un tā būs visu viņas dzīvi – ja ne klātienē, tad no attāluma. Taču tikai tad es beidzot sāku no jauna censties tikt pati uz savām kājām. Neteikšu, ka lēnām arī gāju uz priekšu, jo šo var saukt tikai par rāpošanu, bet virzījos. Citu brīdi veiksme uzspīdēja ar tiem no tā pretējā dzimuma, citreiz veicās finansiāli, Bet esmu ievērojusi, ka ļoti, ļoti reti un ļoti īsu laiku veicas abās pusēs vienlaicīgi. Beidzot sāku meklēt pati savu jēgu, ja reiz viena bija sasniegta. Sapratu, ka svarīgi ir visi mērķi, un, ka piepildot vienu, ir tikai dabīgi, ja tā vietā rodas vismaz divi. Vismaz man. Dažos gados paspēju mainīt peļņas avotus, mainīt tos, kurus apjūsmoju (jo sanāk tā, ka neko ne pret vienu nejutu – vienu vienkārši nomainīja cits, jo neesmu radusi būt bez domām par kādu), pati mainīties sīkumos. Bet vēl joprojām stāvēju uz vietas.

Pagājušā gada rudenī biju iemācījusies beidzot sadzīvot ar to, ka faktiski dzīvoju sev, un nav nekā tuvāka vai tikpat tuva kā labākā draudzene vai mamma. Te nu iemācījos patiesi sevi pati izklaidēt, rast patiesu prieku sīkumos un ieraudzīt, kas mani darītu laimīgāku. Bet tam bija kas cits, kluss apakšā – biju pamanījusies par savu favorītu padarīt kādu, kas to nemaz nenojauta, nenojauš un nenojautīs, ka tā bija, tas tagad priecē, ka toreiz neko nespēju izdvest. Aiztaupījās nemieri gan man, gan tam otram cilvēkam. Bet tas tomēr nebija nekāds dzinējs, drīzāk bremzētājs, jo pozitīvo no šīs situācijas guvu reti. Biju iemācījusies iztikt pati ar sevi. Un tad nāca patiess degradācijas posms kopā ar vēl kādu draudzeni – pāris mēneši pilnīgās nakts izklaidēs. Arī dīvaini, ka ne tā, kā pierasts tagad – pa pirtīm, klubiem u.tml.. Tas bija kas tāds, par ko vēl tagad visi klusē, par ko zina salīdzinoši maz cilvēku, ja skatās proporcionāli tam, cik ilgi un iespaidīgi tas notika. Tiesa, es praktiski biju tam cēlonis, kam turklāt bija cēlonis pavisam cits pasākums pavisam citā kompānijā jūlijā. Bet gala rezultātā pavisam sakritības dēļ satiku cilvēku…, ar kuru pirmajā brīdi nevarēju ne vārda pārmīt, un padomāju, ka šis būs labs tīri tam, lai nav jāpavada tās sēdēšanas trijatā. Pēc pirmā vakara sapratu, ka tiešām ar to būs labi „patusēt”. Pēc tam piedāvāja citu variantu, bet tas bija galīgi garām ne tikai man (giggle) Pienāca otrā tikšanās…. un pēc nedēļām divām jau skaitījāmies kopā. Mūsu vienīgo atšķirību neviens neņēma vērā, ja vien kāds apkārtējais, bet tas nebija svarīgi. Viss gāja kā pa sviestu, līdz ar to bija straujš lēciens gan manā būtībā uz pieaugšanas pusi, gan uz karjeras iespējām. Viss bija labi līdz laikam, kad kādam pavisam neiepatikās šī mūsu vienīgā lielā atšķirība, un visu skaisto atkal nācās noslēpt tā, ka nekas nav redzams. Bija ārkārtīgi smagi. Bet tam palīdzēja viena iepriekšējos gados apgūta māksla.

Kas palīdzēja autorei grūtos brīžos? Gaidīsim Ivetas Kramiņas raksta turpinājumu!

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!