Kāda ir mūsu dzīves jēga 4. daļa

Grūti bija tas, ka pietrūka divi cilvēki vienlaicīgi. Vienreiz gadījās tā pa šo laiku, tāpēc turpmāk devu pamatu sevi uzskatīt par nenopietnu attiecību meklētāju un piekopēju – tā bija daudz labāk, kā turēt sevī ko tādu, kas jau vairs nav turpināms jebkāda iemesla dēļ. Man daudzi stāsta, ka es griežot kā ar nazi, laikam tādējādi arī mani pa kluso nodēvē par bezsirdi. Bet tā nogriešana notika vienmēr tikai kādās pirmajās pakāpēs, no pavisam dziļā līmeņa daži ir ilgi vēl netika ārā. Bet tā nu es sev kaut kādā momentā biju iemācījusi tikt no šāda varianta vaļā. Nesaku, ka tā ir pareizi, ka tā visiem jādara, bet tas ir pareizi vismaz man. Vēl šodien, ne tikai toreiz.

Pārdzīvojumam paralēli radās vienīgās attiecības, kas sākušās internetā. Nezinu, kā tas īsti ar mani varēja gadīties, jo sākās tīri no simpātijām. Kā skolas laikā, kad 3x pa posmiem ar kādu sarakstījos ar vēstulītēm. Bet nu te tas bija nopietnāk, tikai es biju aizmirsusi savulaik pašas pārbaudītu un radītu patiesību – nevajag veidot attiecības ar to, par kuru iespaids un kas vairāk radies, vadoties pēc izskata vien. Dabā viss bija labi tikai līdz brīdim, kamēr viens otru bijām pazinuši tikai vienā vidē – māju vidē. Nesaskaņas radās brīdī, kad es atkal kļuvu par daudzpusīgu cilvēku. Pati noteikti biju vainīga, jo nebiju gatava samierināties ar to, ka kāds man kaut ko vispār pārmet par to, ko daru…. Turklāt kaut kur iekšā vēl bija tas pats, ar kuru bija bijusi šī teicamā saskaņa pat ikdienā esot kopā. Jo te nu pierādījās fakts, ka laikam mani kāds tomēr spēj paciest ikdienā – tad, ja šajā ziņā ir līdzība.

Tā nu pamazām iemācījos nereaģēt pati uz sevi pret šiem cilvēkiem. Protams, līdz galam tas vēl nav izgājis no manis, bet tas vairs nav tas, kas bija toreiz. Visu vasaru tomēr biju pilnīgi saskaņā ar savu pamata būtību – karjeristi. Vai vismaz kaut ko, kas tai ir līdzīgs, jo šoreiz vasarā ar karjeru negāja… nekādi. Biju aktīvos iespēju meklējumos, un tā nu nonācu līdz tam, ak esmu gatava pat Rīgai. Ja vien tur ir ko darīt. Prasījās ko jaunu, turklāt bija apnikuši 6 mēneši attiecībās ar sociālo dienestu – mani nervi to nepanesa jau pirms tas sākās. Un tas stāvēja pāri visam, kas bijis un kas ir.

Pirmās idejas par Rīgu pavīdēja no tolaik tuva cilvēka, bet, aizejot turp sapratu, ka tas tomēr nebūs nopietni. Šāda vieda piedāvājumi šobrīd birst no visām pusēm. Toties vismaz otrs Rīgas galamērķis bija nesis rezultātu un tāpat arī sava veida atklāsmi, ka ir tomēr cilvēki, kuri vieš manī uzreiz uzticību, un tā nav tikai sakritība vai kādu vielu iespaids. Tiesa, šis tolaik tika sākts tādēļ, lai pati darītu vienkārši kaut ko, kas patīk, padodas un ir kādam noderīgs, gan tādēļ, ak tas bija saskaņā ar cilvēku, kas tolaik bija it kā ar mani. Neviens gan nevarēja paredzēt, ka sākumā esošā piekrišana manam jaunajam virzienam pārvērtīsies par „zāģēšanu” nobeigumā. Bet es biju iesākusi un sapratusi, ka tas ir kaut kas man, un netaisījos kāda dēļ to pārtraukt. Bet varbūt jau toreiz kāds grams vainas bija ne tikai darbībā vien….

Pavisam līdz Rīgai nonācu ar it kā reālu darba variantu un piedāvājumu palīdzēt ar dzīvošanu. Par darbu ātri sapratu, ka tas nav tas, ko es meklēju, jo man nevajag darbu ar izcilos rezultātus nesošiem cilvēkiem ar algu ap simtu. Mans mērķis bija tomēr pelnīt nevis „laist muļķi”. Cerības neatmetu, paliku Rīgā. Ko darīt man nu tur bija arī bez tā, ka aktīvi meklēju darbu, bija vieglāka piekļuve intervijām un sākumā radās ilūzija, ka mani Rīgā atbalsta, gaida vietā, kurā dzīvoju. Jā, tā tiešām izrādījās ilūzija, jo ar laiku tas pārtapa noteikumu virknēs, atskaišu prasīšanās. Es to tagad vairs nepieminētu, ja tam būtu bijis pamats, bet ir tāds apgalvojums par sievieti – ja vīrietis to apvaino nepatiesi, viņš patiesībā pasniedz sievietei idejas.

Ar laiku tur gāja tik slikti, ka negribējās to visās detaļās stāstīt tiem, kas mani bija atbalstījuši visu dzīvi. Bija it kā kauns par savu izvēli, it kā bailes no žēlošanas sajūtas, no padomiem, kuri man neder. Tādēļ arī radās uzticības persona it kā sveša cilvēka izskatā. Un man pat laikam bija pie kājas cik mani saprot vai uzklausa ar izpratni, galvenais bija pateikt.

Brīdis, kad sapratu, ka šī Rīgas vide nav man, pavisam pienāca kamēr mācījos savām nākamajām tiesībām Bauskā. Iespējas tikt uz Rīgu bija tikai nedēļas nogalēs. Kaut kā tas viss pa šo laiku bija pagriezies tā, ka es sāku just trūkumu darba dienās pēc tā, pēc kā tas nebūtu jāizjūt. Bet bija par vēlu – tas bija audzis pamazām, no sīkumiem. Sevi pazīstot zināju, ja jau es sāku skaitīt dienas līdz redzēšanai, tad jau tas ir par vēlu. Te nu bija arī atklāsme, ka nav ko vairs uzturēties tur, kur pati nespēju to darīt. Risinājumu gan es radu tam netīšam, bet tā jau te garš teksts sanāk, tāpēc neiebraukšu sīkumos. Pašai arī bija grūti tā pēkšņi teikt „nē” tiem, kas palīdzējuši, kas turējuši mani par ko citu, bet labāk bija tad nekā krietni vēlāk vai nekad.

Mans ceļš nu bija vaļā. Pēc pavisam aiziešanas no tās vietas Rīgā, es spēju domāt tikai par vienu personāžu, turklāt es biju radusi spēku un iespēju teicami nokārtot pilnīgi visus pārbaudījumus kursos Bauskā kolektīvā, kurā pēc veciem principiem man nevajadzēja atrasties un no kura mani varēja sāk «ēst» ārā. Bet man bija paveicies gan ar kolektīvu, gan ar dažiem kadriem no tiem, gan ar to, ka es laikā biju atbrīvojusi sevi no rūpju nastas….

Kāds ir šī stāsta turpinājums? Tas drīzumā sekos!

Iveta Kramiņa 

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!