Kāda ir mūsu dzīves jēga 5. daļa

Neglaimojot sev, nākas ķerties pie nākamās daļas, jo es pati gribētu uzskatīt, ka šis ir viens no lielākajiem progresiem manī pašā un manā attīstībā, bet to jau labāk var spriest tie, kas mani redz no malas. Zinu, ka ir tādi, kam nepatīk, kā es mainījos kopš sāku darboties pa Rīgu, bet mani tas nekad nav pārāk uztraucis. Te nu es beidzot sapratu, ka ir laiks attaisnot savu vecumu – 21, un parādīt, ka tas ir patiesais pieaugšanas laiks. Ka ir pēdējais brīdis atkal daudz ko sākt no nulles, lai patiesi sāktu patstāvīgu dzīvi. Viss būtu bijis ideāli, ja vien šis kāda trūkums kursu laikā nebūtu progresējis līdz stadijai, ka atkal vairs nespēju sakarīgi domāt. Šķita dīvaini, ka pēc sevis atbrīvošanas ilgi to laimi nebaudīju, un pēc brīža atkal kritu izmisumā. Citu izeju neredzēju, kā palaist pašai sevi – uzrakstīt to visu publiskāk. Man tuvākie saprata, kas ir par lietu un atbrīvoja mani no tik mokošiem jautājumiem kā „kas noticis?”, „kāpēc neatbildi?”, vai ko tādu. Stabilāka biju jau nākamajā dienā, spēju pat bez emocijām skatīties uz cilvēku, kas tagad bija bijis bremžu avots, spēju arī kaut ko sakarīgi izdarīt. Beidzot biju es pati. Līdz laikam. Es tikai vēl tagad nesaprotu, vai tas, līdz kam esmu nonākusi šodien, ir tikai kā līdzjūtība tam, kas bija pausts ierakstā, vai arī tur bija bijis kas iepriekš, un teksts bija tikai pēdējais posms… Bet nu fakts ir tāds, ka manas muļķības rezultātā tagad esmu nonākusi uz šķietami pareizā ceļa – sevi attīstu tālāk, daudz ko daru, lai sakārtotu savu finansiālo pusi un padarītu to stabilu, lai dzīvotu pati pa sevi un ne tikai. Un te nu tālāk jāskatās nākotnē.

Es zinu, ka reiz šis manas laimes avots bruks, un nepaliks nekas no tā, kas mani šobrīd spēj dzīt uz priekšu neiedomājamos veidos. Un tad es atkal lūzīšu – un šoreiz tas būs tikpat traki kā reizē, kad skolas gados zaudēju cilvēku, kuru biju saskatījusi kā savu draudzeni; kā reizē, kad sapratu, ka mana nākotne nav ar dzērāju un viņa centieniem radīt man pēcnācēju, neskatoties ne uz manu vecumu, ne mērķiem, bet neredzēju kā no situācijas tikt ārā; kā reizē, kad uzzināju, ka atradies cilvēks no malas, kas nekad nepieļaus būt kopā saskanīgiem cilvēkiem. Un pēc laika, kad es būšu atkal šī iespaidā pastrādājusi kādas pāris galīgas muļķības, es atkal spēšu pacelt galvu vēl augstāk kā līdz šim un man atkal būs daudz spēka, lai sāktu atkal jaunu lapu no dzīves. Un tajā noteikti atkal izdarīšu kādu zīmīgu kļūdu.

Kāda tad īsti ir dzīves jēga? Raksta nobeigumā, kas sekos pavisam drīz, autore centusies rast atbildi.

Iveta Kramiņa

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!