Par tiesībām… un ne par sieviešu tiesībām 3. daļa

Situācijas pasniegtas diezgan nežēlīgā formā, pārspīlētos skatījumos. Bet tādām sievietēm, kas to tikai dara kā kontrolē savus vīriešus, šis noteikti nav svešs – kaut vienu lietu no pieminētā viņas piekopj. Pārējās var būt līdzīgas, savādākas, bet doma un mērķis tāpat būs tas pats – visu laiku redzes lokā turēt savu vīrieti, jo tagad vienīgā privātā dzīve viņam ir viņa. Un ne jau tādēļ, ka viņš pats to vēlētos, bet tādēļ, ka tā nu jau ir uzspiests. Mēra izjūta sen ir tālēs zilajās, visi līdzekļi šajā karā ir pieņemami, lai gan kara daudz reizes patiesībā nav. Iedomājieties situāciju, kad kāda valsts saliek armiju pie robežām, uzceļ nocietinājumus, saved tur kaujas tehniku, lai gan apkārt pilnīgi neviens nav domājis karot. Visu valsti tā taču var aizsūtīt ārstēties vai vismaz to daļu, kura to organizēja…  Nu te tas pats: sieviete ar kaut ko neredzamu karo. Ar varbūtību, kas šad tad patiešām līdzinās nullei, ka kāda varētu ieņemt viņas vietu tās pavadas galā. Un varbūt arī ar savu pašapziņu, kuras ir nedaudz par maz…

 

Aprakstītais nekādā gadījumā nav saucams par normālu dzīvi. Tā ir nelielā elle, kurā vienam nervi tiek grauti no pastāvīgās uzraudzības, otram uzraudzīšana ir kļuvusi par svarīgāko dzīves sastāvdaļu, kas arī prasa daudz stresa tieši to lietu dēļ, kuras šķiet. Un šādu vīrieša „palikšanu zem tupeles” var nosaukt jau par vardarbību. Un laimes nekādas ne vienam, ne otram, jo abiem ir nemitīgs stress.

Sievietei ir jāspēj būt vismaz uz pusi tikpat jaukai arī ilgāku laiku pēc attiecību sākuma, cik viņa spēja būt tajā laikā, pirms abi nolēma sākt kopdzīvi vai uzturēt patiešām izteiktas attiecības. Mērs gan aptuvens, jo šajā aizņemtības laikā katram ir savas darīšanas, arī savi draugi, tuvinieki, kuri arī prasa uzmanību – un arī ar to katram ir jārēķinās, ka otrs cilvēks nevar tā pēkšņi tagad aizmirst par visiem pārējiem. Bet attiecību ikdiena nedrīkstētu pārtapt uzmanīšanā un kašķos par to, kādēļ nepacēla vienreiz telefonu vai 5 minūtes uz SMS neatbildēja. Šis ir laiks, kad katrs tomēr dzīvo, pirmkārt, sev – pats visu kārto, bieži pats arī pelna iztiku. Un attiecībām pēc laika var izrādīties mazāk veltīts laiks, jo tas nešķiet tik būtiski kā tad, kad darījāt visu, lai saietu kopā. Un tas ir jāsaprot. Un sievietei nav ar varu jāpakļauj vīrietis, bet jāparāda tās savas labās puses, ar kurām viņa var lepoties, kuras atstāj aiz sevis potenciālās konkurentes un kas ir patiesi novērtējamas īpašības viņā. Ir jārāda, kādēļ viņa pati ir īstā tam otram, nevis jārāda, kā viņa spēj padarīt vīrieti par savu īpašumu.

Tāpat ir jāsaprot elementāra lieta, kuru mēdz nesaprast abu dzimumu pārstāvji – ja attiecības bruks, tad nepalīdzēs nekādi draudi, nekāda pieskatīšana un citas tamlīdzīgas lietas. Ja arī palīdzēs, un attiecības saglabāsies, tad tas notiks ne vairs sākotnējo jūtu vārdā. Tas tad varētu jau būt pieradums, pienākums, sirdsapziņa un citas lietas, kas spiedīs pašu pakļauto palikt ar pakļāvēju. Un rezultātā atkal viens neapmierināts, kura neapmierinātība ar laiku iznāks uz āru, un galu galā cietēji būs abi. Un šī piespiestā situācija būs tikai velti zaudēts laiks tā vietā, lai varbūt tomēr katrs varētu izsāpēt to, ka nekas nav sanācis un zaudēta iespēja pa to laiku būt ar kādu, ar kuru saskaņa varētu būt ilgstošāka un labāka. Jo ne vienmēr ir tā, ka viss saskan…

Galvenā doma ir tāda. Šai specifiskajai sieviešu sugai ir jāatceras, ka nekādā gadījumā otra cilvēka turēšana pavadā nevedīs pie skaista rezultāta. Būs nesaskaņas, būs neapmierinātība abos, būs saspringums un – atkārtošos – zaudētā iespēja atrast vai satikt to cilvēku, kas jums piestāv kā paša Dieva dots un vēlēts. Un savas histērijas varat paturēt pie sevis, enerģiju ziedot nevis spiegošanai un uztraukumam par savu ganāmo, bet kādam savam hobijam, interesei vai sev tuvajiem cilvēkiem, kas ir ārpus šīs jūsu abu savienības – vecākiem, radiniekiem, draugiem. Un vārdā „kompromiss” ir daudz, daudz vairāk kā tikai 10 burti un  3 zilbes…. Un arī vīrietis ir pelnījis, lai pret to neveiktu nekādu vardarbību un lai viņam būtu sieviete, kura mīl un uzticas…

          P. S. Apzinos, ka šis teksts izraisīs daudz negatīvu komentāru, bet tās tomēr ir lietas, par kurām ir vērts padomāt. Ir zināms, ka ir vīrieši, kuri nespēj vienkārši būt ar vienu sievieti, bet ir arī savādāki – tie, kuri nespēj būt tieši ar šādām, kuras viņus pārvērš par īpašumu. Mums ir vērts padomāt, ko mēs varam labot sevī un tikai tad mēs varam gaidīt rezultātus, ja cenšamies arī pašas.

Raksta autore: Iveta Kramiņa

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!