Par tiesībām… un ne par sieviešu tiesībām.

kā saukt tās sievietes, kuras pašas ne ar ko neatpaliek savā rīcībā no šādu kūtī liekamu vīriešu uzvedības? Es te nerunāju par mums visām, bet par to „sugu”, kura izturas pret savu vīrieti sliktāk kā pret suni. Jo arī suni ved ārā pastaigāties tad, kad tam vajadzētu izdarīt savas vajadzības, izskrieties vai padauzīties vietējā parkā, ja vien nedzīvojam laukos. Bet šī specifiskā sieviešu suga ar vīrieti rīkojas kā ar govi nelielā piemājas saimniecībā. 

No rīta viņa savu divkājaino draugu pienācīgi pabaro, lai vismaz kaut kā to dzīvošanu vismaz fiziski velk. Tālāk šis par lopiņu pārvērstais vīrietis aiziet savās dienas gaitās Daudz un dikti ir dzirdēts par to, kā un cik tiek aizstāvētas sievietes, cik daudz cīnās par viņu tiesībām. Par daudz ko – par iespēju strādāt un saņemt vienlīdzīgu algu kā vīrietim, pret vardarbību ģimenē no vīrieša puses, galu galā arī pret valsts pārvaldes veidoto likumu netaisnībām, kas neļauj sievietēm darīt to un to un pretendēt uz to un to. Bet kādēļ gan ļoti maz tiek runāts par to, ka arī vīrietim ir tiesības? Šis jautājums „uzpeld” tikai tad, kad dzirdams kāds ļoti rets gadījums, kad sieviete fiziski iespaido savu vīrieti. Bet tas notiek tik reti, ka tam nepievērš uzmanību. Bet kādēļ gan to nedarīt?

          Es gan te nepārspriedīšu fiziskās vardarbības gadījumus, bet gan to, par ko neviens īsti publiski nerunā. Par to, ko morāli sievietes tik bieži dara ar tiem, ar kuriem ir kopā. Kā izpaužas sievietes vardarbība ģimenes lokā.

Mēs, sievietes, uzskatām, ka tie, kas dara mums pāri, ir nelieši, kādi kūts lopi un viss pārējais, kas vien var ienākt prātā dusmu brīdī. Mēs dusmojamies, ja ierobežo mūsu brīvību, ja mums neļauj dzīvot mūsdienīgi, bet ieliek senos rāmjos.  Bet. Pieņemsim, uz darbu, kurā gadās visādi darba laiki un šad tad var dabūt arī vēl kādu „haltūru” pēc darba. Dienas laikā sieviete rūpējas par to, lai viņas gotiņa (drīzāk gan bullis, bet tas nesaskanēs ar turpmāk izklāstīto domu) neizrautu mietu no zemes, lai nepārrautu ķēdi vai nenotiktu kas cits, kā rezultātā varētu tikt brīvībā. Dienas gaitā ik pa laikam tiek uzturēti sakari. Parasts zvans ar pavisam bez fantāzijas apveltītiem jautājumiem un stāstāmo kalpo kā izlūks – kontekstā vai pat nekaunīgi atklāti noskaidrojot, kur tas lops „ganās”, ko dara un kad to varētu gatavot vešanai atkal uz kūti – tas ir, mājās sagaidīšanai. Pat uzrodas pārdabiska dzirde, kura uztver vissīkāko skaņu, kas ir apkārt. Vakariņas gan tiek rūpētas (lai gan gadās visādi) – kā nekā atkal jāpabaro tas, ko turam savā sētā, arī pašai turētājai ir jāpaēd. Un nedod Die’s lopiņš būs atradis kādu veidu, kā parādīties pie apvāršņa vēlāk kā ir ierastais mājās dzīšanas laiks – ar vārdiem paustā attieksme līdzināsies reālam sitienam ar ķēdes mietu tieši pa govs ragiem.

          Lopiņu nav vērts turēt, ja tas pa ceļam uz mājām nevar izdarīt to, kas ir darāms – paņemt bērnus no turienes, kur tie atrodas (te atkal situācijas var krasi atšķirties), paņemt visu ēdamo, kā mājās trūkst un izdarīt vēl pāris sīkumus pa ceļam.

          Mājas dzīvnieks ir ārēji laimīgs – to gaida silts ēdiens, ne par ko vairs nav jāuztraucas, visi savējie ir uz vietas… Taču saimniecei vajadzētu zināt, cik par papildus padarīto ārpus darba viņš šodien ir saņēmis. Labākais veids, kā to izdarīt, ir nodot visu viņai, jo viņa taču labāk pārvalda ģimenes finanses, viņa labāk zina, kas bērniem vajadzīgs un pašiem, kādēļ gan lai neuzticētu pilnīgu pārvaldi arī pār resursiem. Ķēdē turētajam taču nav nekādu vajadzību – lai arī turēts nebrīvē, tas vienmēr ir labi paēdis, siltumā, mīkstā vietiņā un tieši savā ganāmpulkā. Viss rit kā pa diedziņu. Un vēl kas svarīgi – mājās ir bezgalīgs miers. Kā tā? Jo apkārtējie zina, ka šim ķēdes nēsātājam labāk zvanīt tomēr darba laikā – viņu saimniece uzrauga, lai it kā tas tikai nepārietu pie sarunām ar kādu citu potenciālo saimnieci. Jā, un te nu saimnieces it kā spējīgā dzirde mēdz pārvērsties paranojā – kolēģis, kuru daba apveltījusi ar ne tik izteikti vīrišķīgi rupju balsi arī šķitīs kā kas pavisam cits… Bet, vai viņš jūtas patiesi mīlēts un gaidīts, vai tikai tādēļ, ak, tā ir un tam tā jābūt?

          Saimniece ir trāpījusies laba, ja tā ir atļāvusi izbaudīt 21. gadsimtu – lietot internetu un sazināties tajā ar savām paziņām. Taču viņa kaut kādā veida ir uzgājusi sava ganāmā datus, kas ļauj visu dienas laikā pārbaudīt. Turklāt viņa nekautrēsies izmantot iespēju, ja kāds sociālais tīkls būs palicis atvērts, neizrakstoties no tā. Cik vien pieklājības normas ļauj, viņa vismaz vizuāli apskatīs, kas notiek lopiņa vidē. Lai gan tāda vajadzība var arī nebūt – prasmīgākajām kūts turētājām arī švaka redze spēs pārvērsties nemanāmā ērgļa acī, lai slepus redzētu pa gabalu, ko tad nu šis tur tā ņemas pa to ekrānu…

 

Turpinājums sekos…

Raksta autore: Iveta Kramiņa

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!