Starpnieks 2. daļa

Otra galējība ir atrašanās starp diviem, kuri vēlētos būt kopā viens ar otru, bet baidās to otram atklāt. Tieši starpniekam ir jāuzzina, ka abos ir vienādas sajūtas un jāredz, ka abi tās neatklās otram. Vidū atrodas tas, kurš uzklausa abu jūsmināšanos par otru cilvēku, bet kuram ir par to jāklusē jebkurā gadījumā, jo abi tā ir likuši. Tikai starpnieks apzinās to, ka šie cilvēki varētu izbeigt savas mocības un pievērsties viens otram, bet viņš neko nedrīkst uzsākt, lai tas notiktu. Protams, ja ar laiku abu pušu domas nemainās, ir iespēja lēnām ļaut otram saprast, ka pirmais jūtas tāpat un pašam atbrīvoties gan no savas sirdsapziņas balss, kura teica, ka kaut kas ir jādara šajā situācijā, gan no nepiepildīto cerību uzklausīšanas.

          Starpnieks varbūt ne tikai starp diviem cilvēkiem, bet arī starp vairākiem. Tad uz šo cilvēku nonāk informācija no visiem, kuri savā starpā ir ar kaut ko saistīti. Lai labāk saprastu, kā tas izskatās, varam iedomāties sapulci. Tajā atrodas 10 cilvēki. Katram ir sava ideja par kādu tikko izskanējušu jautājumu, taču visi klusē. Viņi gaida, kad savu ideju varēs nodot vienam no klātesošajiem. Pašiem teicējiem vairs nav jārūpējas par to, kā viņu doma patiks pārējiem – ar visu ideju apkopošanu un lēmuma pieņemšanu nodarbosies tas, kuram visi būs pateikuši savas domas. Sapulces darbībā piedalījušies būs, bet atbildība būs tam vienam. Protams, lēmumu nav iespējams pieņemt tādu, kas atbilstu katrai no izteiktajām idejām. No tām ir jāatlasa labākās vai tās jāapkopo vienā lielā risinājumā. Un atradīsies kāds, kurš pēc tam, uzzinot, ka viņa ideja nav lietota, būs ar to neapmierināts un prasīs sapulces „galvai”, kāpēc viņa ideja netika izmantota, varbūt arī apvainosies par šo gadījumu vai centīsies iereibt kādam, kura teiktais tika izmantots gala lēmumā.

          Bērni ideāli var vērot starpnieka lomu savā ģimenē, kamēr vēl ir mazi, bet nav pietiekami lieli, lai paši pieņemtu lēmumus, paši sagādātu sev lietas, kuras vēlas vai pajautātu visu, kas ienāk prātā. Pierasta situācija ir tā, kurā viens no vecākiem ir bērnu par kaut ko sodījis, un viņš skrien pie otra, lai par to pastāstītu. Tā vietā, lai bērns pats pirms soda teiktu kāpēc tā darīja vai kāpēc kaut ko vajadzīgu neizdarīja, kā tas notika vai lai pateiktu, ka tiešām viņš nebija vainīgais, bērns izcieš sodu un tikai tad ar savu sakāmo vēršas pie vecākiem, tikai jau pie otra, nevis pie tā, kurš tikko viņu sodīja. Un otram no vecākiem ir jānoskaidro kas noticis, kāpēc, un jāmēģina rast kompromiss vai jāpieņem lēmums, kurš ir vainīgais.

Tāpat var būt arī tā, kad bērns ir tas, kurš nonāk pa vidu vecāku nesaskaņās. Viņu vai nu izmanto kā iemeslu kaut kam konkrētam, vai kā salabšanas iemeslu. Šad tad tieši bērns ir tas, kurš tīši vai netīši palīdz vecākiem salabt. Tāpat arī var būt, ka bērnu izmanto kā izlūkotāju, kamēr pēc strīda vēl nav sekojusi salabšana. Vai caru bērni šajā laikā nodod kaut ko otram no vecākiem?

          Šādi varianti ģimenē var būt daudzi. Un, jo vairāk ģimenē cilvēku, jo biežāk kāds tajā kļūst par starpnieku, pats to reizēm neapzinoties.

          Arī sekretāri reizēm var dēvēt par starpnieku, jo caur to bieži vien tiek nodota kāda informācija klientiem vai tiem, kuri ieņem augstākus amatus. Šādu notikumu rezultātā var gadīties tā, ka augstākā amatā esošais cilvēks pat īsti nezina, ar kādiem cilvēkiem viņam pa dienu būs jātiekas pirms to nepajautā sekretārei. Šādas situācijas bieži var vērot tie, kuri skatās ārzemju tā saucamās „ziepju operas” – tajās bieži uzņēmumu vadītājiem vai īpašniekiem, citu augstu amatu ieņēmējiem ir sekretāres, kuras kontrolē apmeklētāju un zvanītāju plūsmu uz savu priekšnieku kabinetiem, vispirms to saskaņojot ar pašu priekšnieku.

Raksta autore: Iveta Kramiņa

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!