“Ceļš uz elli”

6. nodaļa

Rīta rasas pārpildītas pļavas nomainīja brūni, izslāpuši smilšu lauki.Savukārt to vietu logu atspulgā pēc pāris stundām ieņēma komiska paveida pilsēteles,kur pelēkās cementa ēku sienas bija tik cieši sakļāvušas savus aplupušos vēderus,ka droši vien pat zemestrīce nespētu tos atdalīt.Vēl pēc pāris nobrauktām,klusuma pieblīvētām stundām gar pārkarsušā lielceļa malām zeme izsedza burvīgi krāsainu paklāju.Tik skaistu pļavu Silvija nebija redzējusi.

-Apstājies!

-Kapēc?Mēs drīz vien būsim klāt! Vai tiešām nevari mazliet uzgaidīt?

-Stāvi!

Andrejs apturēja mašīnu.
Silvija,izkāpusi un noāvusi kājas,lēnām soļoja šajā ziedu paradīzē.Apsēdusies un sajutusi margrietiņas maigās ziedlapiņas glāstu pret savu potīti,Silvija sajuta mieru.Sajuta laimi un pateicības sajūtu, pēc kuras tik ļoti ilgojās prāts. Pateicības par sauli,par dzidro Dieva asaru rīta rasas lāsītē.Par to,ka viņai dota iespēja dzīvot.izzināt un izjust pasauli.Izdzīvot sevi.

Uz brīdi bija atgriezusies maiga un mīlošā Silvija.Silvija, kura dievināja un apbrīnoja visu.Pat viņu. Andrejs sajuta asu naža dūrienu sirds apvidū.Taču roku pieskāriens apliecināja, ka ne fizisks bijis šis uzbrukums. Silvija bija atradusi savu miera ostu. Tādu, kāda Andrejam bija viņa mīļais,puskaltušais alksnis.Šis roku pieskāriens bija pārāk salts.
Salts tādai būtnei kā Silvija.

-Varam doties!

-Nav vajadzības. Atlikušo ceļa posmu mēs veiksim kājām.Auto vairs nav nepieciešams.

-Mēs jau esam klāt?

Uz brīdi Silvija nožēloja parāk lūdzošo toni savā balsī.Tomēr viņai būs iespēja justies laimīgai.Kaut vai tikai tik daudz,kā izbaudot šo dieva radīto un cilvēka roku neizkropļoto ainavu. Taču saltuma maska neļāva nojaust šo pēkšņo jūtu uzplūdu.Viņas balss bija kļuvusi tik salta, ka iznīcināja jebkādas alku pazīmes, tikko tās bija mēģinājušas dzīvot.

-Gandrīz. Vēl pāris minūtes un būsim mūsu galamērķī.Tā, milzīgā villa ir mūsu galamērķis. Tajā mitinās Tomass. Pie viņa mēs arī dodamies.

Neierasti dzeltena toņa pils. Tas bija viņu galamērķis. Ap koka grebtajām parādes durvīm slējās brīnumskaista arka, kuru visvaur rotāja vilku galvas.Lai gan tam vajadzēja izskatīties atbaidoši, tomēr šo vilku grimases un vaibsti bija izstrādāti tik perfekti, ka tas vairāk atgādināja vēstures garadarbu. Mājas sienas sedza zilas, visnotaļ skaistas nokarenas puķes,kurām nosaukumu Silvija nespēja atcerēties.Apkārtne lika noprast, ka šaja pilī saimnieko sieviete. Varēja just sievišķīgo aizraušanos, ko vīrietim būtu grūti izprast.

-Mēs te stāvēsim, jeb tomēr iesim iekšā?

-Protams iesim, bet tikai pēc tevis Andrej.

Mājas iekšpuse bija tikpat brīnišķīga un kopta kā ārpuse.Tas ļāva Silvijai būt pilnībā parliecinātai, ka šeit tiešām dzīvo arī kāda sieviete.Visus trīs koridorā novietotos galdus rotāja krāšņas vāzes ar,viņasprāt,no skaistās pļavas salasītiem ziediem.Tieši tāpat kā Andreja māju,arī šo rotāja smagnēji, bet jauki kokgrebumi. Arī noteikti viņu pašu rokudarbs.

-Sveika Silvija.Kā tev patīk tava jaunā mājvieta?

Šī balss plūda tik saldi,un Silvijai šķita,ka pēkšņi ir sācis līt bērnībā tik ļoti gaidītais karameļu lietus. Šis vīrietis nemaz nelīdzinājas Andrejam. Katrs vaibsts,katra krunciņa un kustība izstaroja mieru un uzticību. Atšķirībā no Andreja šī vīrieša galvu sedza iesirmi medus brūnas krāsas mati.Augums gan bija gandrīz tikpat iespaidīgs kā Andrejam.

– Labdien.Jāatzīst,šī māja tiešām ir brīnišķīga.Jūsu kundze laikam par to ļoti rūpējas un mīl.

-Diemžēl man nav ne dzīvesdraudzene, ne sieva. Esu vientuļnieks, un laikam man lemts tādam būt līdz enģeļi svinēs, dejojot uz mana kapa.

Šajā teikumā bija kas pārāk baiss. Pārak biedejošs.Kā gan Silvija nebija iedomājusies, ka izskats var būt tikai māns?Vislabakais plēsejs nesaraus jēriņu uzreiz gabalu gabalos.Tas iedraudzēsies un tad negaidot iznīcinās visneaizsargātākajā brīdī. Nekas,galvenais nezaudēt modrību.
Andrejs bija pamanījis viņas acīs šo izbīli. Tomēr par atvieglojumu Andrejam,Silvija nebija zudusi pavisam.Lai arī cik slikti patēvs bija izturējies pret Andreju, tomēr pret Silviju būs citadāk.Viņš bija par to pārliecināts.Tomass šo tikšanos bija gaidījis no brīža kad zaudēja Silvijas māti.Silvija šajā mājā bija kā pielūgsmes objekts. Un noteikti viņa būs šī nama karaliene.
Šovakar Andrejs dosies prom.Un zaudēs Silviju. Savu jau iemīleto Silviju.

Kamēr Silvijai tika ierādīti viņas apartamenti,Tomass palūdza savam audžudelam sekot .Ieņēmuši vietas uz viesistabā paralēli izkārtotajiem dīvāniem, viņi iesāka iespējams pēdējo sarunu savā eksistences laikā.

-Jā Andrej, tu jau atkal pierādīji, ka uz tevi varu paļauties.Laikam būtu muļķīgi jautāt kā tu panāci viņas ierašanos mana namā,nepasakot, kas es esmu?

-Tas nav noslēpums.Redz,viņas iedomātais papucītis ir mantkārīgs indivīds.Par biedu es izmantoju nostāstus par mūsu ģimeni. Lai pasargātu savu nevērtīgo dzīvību bez liekiem tēriņiem, viņš bija gatavs pārdot savu meitu pat velnam.Par pārējo parūpējās viņs pats,piesolīdams Silvijas mātei vislabāko aprūpi.Un Silvija mātes dēļ bija gatava darīt visu.

Tomasa prātu pārņema šiltas atmiņas.Laiks, kad Silvijas māte Alise piederēja viņam. Viņas bezizmēra labestība un rūpes. Padevība un asaras.Tomasam radās nojauta,ka ne tikai izskatu,bet arī sirdi Silvija ir mantojusi no mātes.
Tad Tomass pamanīja Andreja drūmo skatienu. Saprazdams, ka ne uz brīdi Andrejam nav bijis īsts tēvs, tomēr pazīdams mīlestības mokas viņs ierunājās.

– Tev viņa ir dārga. Es pazīstu šo tukšo acu skatienu.Šo,sevis nosodošo,grimasi.

-Tam nav nozīmes. Es nekad viņu nespētu iegūt. Un ja iegūtu tikai sāpinātu.

-Tā ir tava izvēle. Vai nu cīnīties par jaukāko,kas iespējams notiks tavā dzīvē,jebšu atmest visam liktenim ar roku.

– Nē,viens cilvēks jau šobrīd ir zudis dzīvei manis dēļ.Ar to pietiek.

-Man tev ,dēls, ir viens pārsteigums.Esu sagādājis otru iespēju.Jāsaka,Silvija ir ļoti vērīga.Reti kurs no mūsu majas viesiem bija pamanījis,ka šeit ir parādijusies sievietes dvesma.

-Tikai nesaki ka esi atradis atkal jaunu draudzeni? Cik tad viņai šoreiz gadu? Divdesmit?

-Andrej, ja tu uz brīdi apklustu un paklausītos..

-Tas nebus nepieciešams,vai ne mīļais?

Šo balsi Andrejs nebija cerējis dzirdēt savā nožēlojamā dzīvē.Šī maigā,mazliet piesmakusī balss..

-Monta?Kā? tu tak..

-Jā,zinu,ka visi ir pārliecināti par manu bojāeju tajā noželojamā avārijā.

Telpu piepildīja smalki un mazliet griezīgi smiekli.

-Jā, es tiešām cietu avārijā,bet kad pamodos, atrados šajā jaukajā mājā, un viss bija nokārtots. Man bija jauna dzīve. Pagātne bija dzēsta.Tu biji dzēsts.Līdz brīdim ,kad uzzināju,kad atkal ieradīsies.Šoreiz izdomāju neslēpties.Esu gatava dot vēl vienu iespēju.Likt man justies laimīgai.Esu gatava uzklausīt tavu zemošanos.

-Tu visus šos četrus gadus atradies šeit?

-Jā.Es turējos tālāk brīžos ,kad ieradies pie Tomasa.Bet vienmēr biju blakus.

-Un ko tu šobrīd gaidi?Manu zemošanos?

-Jā,tas būtu interesanti.

-Diemžēl tas nebūs iespējams.Es nezemojos cilvēkiem,kas tik ilgu laiku mocīja mani.Indēja manu dvēseli ar vainas apziņu,un izrādās bez iemesla.Es visu šo laiku sapņoju kaut Dievs man dotu otru iespēju.Bet šobrīd visvairāk vēlos, kaut tu tiešām būtu gājusi bojā tajā naktī!

-Tev nebūs otras iespējas.

-Zinu Monta.Uz to es šobrīd ceru no visas sirds!

Pagriezies Andrejs pamanīja durvīs stāvam Silviju.Apjukušu un vainīgu par to,ka pieredzējusi šo ģimenes strīdu.Skrienot ārā no šī nodevības bunkura,Andrejs sagrāba Silvijas roku un rāva sev līdz.Līdz uz durvju pusi. Jau pēc dažām minūtem viņi atradās daudz mazākā, tomēr piemīlīgā mājiņā.

-Šovakar mēs pārnakšņosim šeit.Rīt dosimies ceļā.

-Bet kapēc? Tu man sacīji, ka mes braucam pie tava Tomasa?Kas viņš īsti ir? Un kas tā bija par sievieti?

-Jā,atbraucām apciemot Tomasu,bet diemžēl plāni mainās.Mēs dosimies nelielā ceļojumā.Un par to sievieti nav vērts runāt.Tādas zemas un bezvērtīgas būtnes vārdu man nav vēlme dzirdēt kaut vai viņas pašas bērēs!

-Tad jau kamdēļ tu mani sauc vārdā?Arī es tavās acīs neesmu nekas cieņas vērts!Tik vien kā sulīgs gaļas gabals izsalkušam tīģerim!Kā deva paģiru nomocītam narkomānam!Esmu kārtējā jūsu biznesa alga,kuru bezmērķīgi iztukšot un izmest mēslainē,kā lētu brendija pudeli!

-Tas nav tā!Jau nākamajā rītā vēlējos paskaidrot…

-Pats smieklīgākais ir tas,ka man tevis žēl! Lai arī esmu upuris,tomēr labāk būt tādai,kā gļēvam divkosim!Mani var iemest dziļakajā un tumšākajā aizā,nomētāt ar oļiem.Bet zini ko?Es piecelšos!Es smaidīšu sejā visiem,kas darījuši man sāpes!Es pagriezīšu otru vaigu ļaunuma ķetnām! Un galu galā es būšu tā,kas pēdējā elpas vilcienā nenožēlos savu dzīvi!Jo tieši es būšu izbaudījusi vissaldāko vīnu ,ko spējis dot mans liktenis. Manu mūžu!

Viņas blondie mati bezmērķīgi svaidījās gar kailajiem pleciem.
Šis vakars bija izrādijusies totāla izgāšanās.Lai gan Montai bija viss,lai cilvēka mantiskās alkas tiktu remdētas,tomēr trūka kas svarīgs.Nakts,kas bija devusi Montai jaunu dzīvi,bija izskrāpējušas no viņas krūtīm sirdi.Andrejs,kuru viņa bija dievinājusi,kuram uzticēja savas slēptākās alkas un tumšākos dvēseles labirintus bija izstūmis viņu no savas dzīves.Viņš ne reizi nebija nolicis kaut vienu ziedu uz viņas vecās dzīves pīšļiem.Arī šovakar Andrejs bija noniecinājis viņu.Viņš bija aizgriezies! Un it kā ar to vēl nepietiktu,bija aizvedis sev līdzi to paklīdeni!
Nē, lai arī kas notiktu,Monta nepadosies!Nepadosies,līdz Andrejs lūgsies kaut nāve iecirstu savu indi tieši viņa sirdī.Katru minūti,kuru viņš jutīsies laimīgs nomainīs agonisku moku un pazemojuma stundas.

-Nu,nu princesīt.Cerams ,ka tavā gaišajā galviņā nedzimst slepkavnieciski plāni?Tu taču apzinies kāda iemesla dēļ atrodies šeit?Vai arī man tev atgādināt,kas var notikt ja mēģina mani apmuļķot?

-Protams,ka nē Tomass.Tu zini,ka Andrejs man ir miris.Man esi vajadzīgs tikai tu.Tavs saldais un vīrišķīgais augums.

Lai arī pārlieku saldenā Montas balss norādīja uz pilnīgu melošanas mākslas trūkumu,tomēr Tomass mīlēja viņas padevību.Krūtis, kuras sedza tik vien,kā balts zīda naktskrekls,atsauca atmiņā kamdēļ viņa vēl atradās šeit.
Ar vienu kustību Tomass jau atbrīvoja Montas augumu no tā.Monta padevīgi atslīga pārāk cietajā gultā,atstājot savus stilbus mazliet pavērtus,kā aicinājumu uz padevības aktu.
Tajā brīdī viņas seju skāra pirmā pļauka.Agrāk Monta bija kliegusi un lūgusies,lai viņš pāstāj.Taču laiks bija devis viņai mācību.Brīžos,kad tevi uzskata par vāju,mīt vislielākais spēks.Pļaukai sekoja vēl pāris sitieni un spērieni,līdz viņa tika iegūta.Bez kaisles.Bez mīlestības.Kā gumijas lelle viņa tika vadīta un rīkota ,lai šis lops gūtu baudu.Sitiens pēc sitiena,līdz vīrieša elsas un augums rimās.Tas bija beidzies.Jau pēc brīža Tomass bija prom.
Monta,aizpīpējusi kartējo cigareti(šis paradums bija radies laikā,kad viņa sāka mājot šaja namā),vērās naksnīgajā ainavā.
Drīz.Pavisam drīz visi,kas Montai bija atņēmuši viņas dzīvi un sapņus kritīs.Kritīs viņai pie kājām un lūgsies žēlastību.Pienāks diena,kad saule spīdēs tikai viņai!

/Autors : Kitija Namniece /

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!