Izvēdināt galvu paceļam jeb ar autostopiem ceļā uz Spāniju

8154731998_0f04c31926Kā teicis pieredzējis stopētājs Guntis Šmaukstelis: „Stopēšana un neprognozējamība ir savstarpēji saistītas lietas, bet pat tad ir vēlme pēc saprašanas, kas notiek.” Aizvadītā gada septembrī divas prātīgas, bet drosmīgas meitenes Anna Liepiņa un Guna Meluškāne nolēma doties ceļojumā uz Spāniju ar stopiem – „sakravājām mugursomas un braucām izvēdināt galvas”, kā Anna saka izvēdināt galvu tiešām sanāca: „zini ceļa malās ir baigais vējš.”

Anna: „Draugi jau pirms tam teica nu forša jums tā ideja, tikai atcerieties – ūdeni no krāna benzīntankos nedzeriet, nepērciet jums nepazīstamus augļus, nekāpiet bmw ar tumšajiem stikliem (smejas), nekoķetējiet ar vadītājiem, sargiet makus, pases. Nu tādas instruktāžas!” Guna turpina: „Sākumā nostopējām līdz Lietuvas robežai un tur dabūjām igauņu tālbraucēju, viņš mūs arī cienāja ar maizītēm, krekeriem un sulu. No Lietuvas nostopējām mašīnu uz Minheni, mums arī veicās un ar vienu mašīnu tikām cauri visai Vācijai. Tad gan mūs izsēdināja kaut kādas plantācijas malā. Ārā jau tumšs, bet visai ātri piestāj bmw – izlaida mūs benzīntankā. Vispār tās ir labas stopēšanas vietas.” Piekrītu, ka tie ir stopētāju iecienīti pieturas punkti „Jā, bet tieši tajā vietā mēs diezgan nonīkām, nakts, kravas auto, kas tur stāvēja – kabīnēm aizvilkti aizkariņi, visi guļ, mašīnas piebrauc pa retam – piebrauca viens auto un mēs platu smaidu devāmies pretī, izrādās policisti – prasa pases, tur viss kārtībā, laikam jau arī saprot, ka neesam ne bēgļi, ne prostitūtas.” Jautāju vai galu galā no benzīntanka izdevās tikt prom, Guna atbild: „Nē, bet viens Somu tālbraucējs piedāvāja apmesties savā busā, neko aizdomīgu nemanījām un piekritām, nākamajā dienā viņš mūs vēl aizveda līdz Insbrukai.”

Anna stāsta: „Jā, līdz tam viss bija labi, bet Itālijā, kur nolēmām iegriezties, gan vairs tik gludi negāja – visas mašīnas brauc garām, stāvam stundu, divas.” Saku, ka latvju zeltenes itāļus laikam neinteresē, Anna: „kāri skatieni un gaisa bučas mūsu virzienā netrūka, bet neviens mūs netaisījās laist mašīnā. Jā, Itālijā mums slikti gāja – pārlaidām nakti krūmājā ar nazi zem jakas (smejas). Bet rīts iesākās labi, tikām līdz Dženovai – tādas apātiskas un samiegojušās, bet bijām laimīgas, šoferītis vispār bija tāds interesants, visu laiku ar mums runāja itāliski-angliskā mēlē un lamāja citus šoferus.”

„Kopumā līdz Spānijai tikām ar 12 mašīnām. Bija mums arī viens mazs turks, kas izteica nepiedienīgu piedāvājumu, bet sākumā īsti nesapratām ko viņš grib, jo runāja valodu rosolā, kad viņš parādīja ar žestiem- sapratām. Ar to jau jārēķinās, vienmēr būs tādi tipiņi. Visskaidrāk komunicējām ar mūsu pēdējo ceļa biedru no Baltkrievijas, runājam krieviski un viņš pastāstīja kā ir noilgojies pēc mājās gatavotiem kāpostu tīteņiem, pats šobrīd strādā ķīniešu restorānā.”

Jautāju par lielāko ieguvumu, Anna: „cilvēki – dažu dienu laikā var iepazīt neskaitāmu tautību cilvēkus, mums bija baltkrievs, spānis, angliete, vācietis, slovēnis, turks… tas ir kā neklātienē būt visās šajās valstīs, jo cilvēks nes sevī baigo mesidžu par savu zemi un katram ir savs stāsts, arī attieksme pret stopētājiem un saskarsmes veids.” Guna: „Visu laiku interesanti, būtībā katru reizi no jauna bija jāmācās kā komunicēt ar konkrēto cilvēku.”

Saprotu, ka šajā ceļojumā galvenais ir bijis pats ceļš, nevis galamērķis, bet, kad jautāju par iespaidiem Spānijā: „Laiks tur- tas pazuda – paļāvāmies uz mirkli, iespaidiem, vēlmēm, vajadzībām. Neko īpaši nedomājām, nekādu plānu vai obligātie tūrisma apskates punkti, spāņi vispār dzīvo citā ritmā kā latvieši. Šeit nav steigas, miers, bet visi zina, kas viņiem jādara – veikali, kafejnīcas brīvi strādā. Tiešām dzīve tādā siestas garā.” Meitenes norāda, ka Spāņi gluži vienkārši prot izgaršot dzīves garšu un četru nedēļu laikā arī viņas to darīja – „Mums vienkārši nebija kur steigties, jo nebija noteikta maršruta, mums nebija arī ko pazaudēt vai iegūt, jo naudas arī nebija dikti daudz (smejas).” Prasu vai vēl kādreiz stopēs, (abas saskatās): „Jā, ir ideja uz Āziju.”

Raksta autore: Evija Bormane

Foto: http://www.flickr.com/photos/skdn/

2 Responses

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!