Labirints

Par spīti visam neiešu gulēt, bet sapņošu nomodā…
Manas ausis,.. tās dzird šīs skaņas…
Skaisto mūziku…
Galvā tikai viens…
Mana smadzene padod maniem pirkstiņiem rakstīt..
Censties uzrakstīt kaut ko skaistu..
Bet, kas gan es par dzejnieku…
Kas gan es par mākslinieku…
Vienīgais, ko es varu ir izpaust, – savas domas.
Bet es pacentīšos,…ja man pietiks spēka…
Ir vēls vakars. Es sēžu savā krēslā kā mazs budists lotosa pozā, kā mazs nevainīgs zieds…Es jūtos tik tīrs, tīrs no pasaules pieelpotā gaisa, netīrajām domām un bezkaunīgajiem vārdiem.
Es dzīvoju savā pasaulē…jap.
Šeit iekšā ir labi… liekas, ka sliktā nav.. tas ir izgaisis…tomēr kaut kas nav kā vajag.. tur iekšā diemžēl līst lietus, emociju vētras plosās manī, varbūt tas tādēļ, ka rudens, bet kas to lai zin.
Ko es tur iekšā daru? Es klejoju…klaiņoju pa šīs vietas vientuļajām ielām meklēdams kādu, kādu, kurš manu dzīvi padara labāku, jo jūtos tāds, mazliet panīcis.
Ar katru mirkli man šķiet, ka es tam tuvojos…
Jūtu šo siltumu kaut kur te, piemirkušajās drēgnajās ielās.
Šķiet, ka esmu iekļuvis labirintā. Tā kā grāmatā rakstīc bij. Mūsu dzīve ir labirints, kurā esam ielaisti mēs – cilvēkbērni. Un šis labirints ir gigantisks, pilns cilvēku, kurus mēs sastopam ikdienā…mēs tiem soļojam garām pat neuzprasot, vai kāds nojauš, kur ir izeja no šī labirinta.. Bet zin, kā ir ar tiem, kas ir īpaši mūsu dzīvēs? Tie ir aiz sienas…Bet mēs jau visi zinām, ka labirints nav mūžīga taisne, katrā mirklī tas var pagriezties un tu atrodies strupceļā, meklēdams atpakaļceļu, vai vienkārši tas sagriežas tā, ka ceļi šķiras…
Jā, man ir sajūta, ka tu esi aiz sienas…bet es tevi jūtu.. tā it kā mēs būtu saistīti, it kā pa šo labirintu mēs pārvietotos paralēli, turēdami savas plaukstas pret sienu tā, lai kaut drusciņ mierinātu viens otru.
Šķiet, ka tu un es, es un tu…
Mēs ejam pa tādu labirinta daļu, kura kādreiz savienosies, jebšu tā ir tikai starpsiena starp mums un pēc sazin kāda gabala ir vieta, kurā mēs sastapsimies..
Šī siena liekas tik mistiski plāna.. tik plāna kā ziedlapiņa.. tik maiga un smaržīga.. patīkama mūsu prātam, sirdij un dvēselei.. ar citiem tā nav. Citiem šī siena ir cieta, raupja un tik bieza, ka es pat nenojaušu par to, ka kāds tur ir.
Šis labirints.. tas ir tik mistisks.. tik neparedzams. Bet es jūtu…
Vienkārši jūtu, ka tur kaut kam ir jābūt.. intuīcija saka priekšā, ka tas ir kaut kas skaists.
Manī valda pilnīgs miers kopš tā laika, kad es pieskāros šai sienai.. pirms tam es tai gāju vienkārši blakus, pat neiedomādamies, cik apburoša tā ir.
Tagad ir pavisam savādāk.. mirkļos, kad tu kaut kur nozūdi,… atlaid roku no sienas, es sāku justies nedroši.. Mani pārņem dīvaina tukšuma sajūta un bailes, vai tik otrpus sienas nav uzradies pagrieziens.. Un tad, kad tu pieliec savu maigo plaukstu atpakaļ pie šīs sienas,…manos acu kaktiņos sarosās laimes pilieni.. jā, jā tie pilieni, kurus tauta sauc par asarām.
Lai kas mani sagaida, es centīšos,…ja tas būs strupceļš, es skriešu atpakaļ, meklēdams kādu vietu, lai tikai atrastu ceļu pie tevis,… ja tas būs pagrieziens, es mūžiem stāvēšu pie tā,.. nesperot ne soli,… cerot uz tevi,.. domājot par tevi,…sagaidītu savu galu tur, …bet patiesībā es varētu doties tālāk, pretī nezināmajam…
NĒ!
Ja mani pārsteigtu pagrieziens,… es ar visiem spēkiem censtos šai sienai pārlīst pāri.. jebkā, ..lai vai kas,.. ja man tas prasītu atdot kaut ko no sevis, es atdotu.
Ja es nespētu pārlīst tai pāri, es skrietu,.. skrietu pa labirintu uz priekšu meklēdams, kurā vietā mūsu ceļi satuvinās…
Kad to atrastu… es gaidītu tevi! Gadu, desmit, divdesmit.. vienalga cik,.. bet es gaidītu..
Lai kādu Es Tevi sastaptu pēc visiem šiem gadiem…Vecu, krunkainu.. pavisam ne tādu, kāda tu biji iepriekš.. vienalga.. Tu esi skaista.. vienmēr.. Es tevi neesmu redzējis no rītiem izspūrušu un pavisam nesakoptu, bet pēc tavām acīm, lūpām un sejas kopumā, es saprotu, ka tu esi skaista .Es tevi mūžam cienīšu, lai kāda tu būtu,.. jo tu esi daļa no manis…
Daļa, kura tikai papildina mani.
Daļa, bez kuras Es nebūtu Es..
Tagad tik liek cerēt uz visu to,… cerēt uz to labāko.
Visticamāk, ka, ja arī mūsu ceļi sakrustosies, tas būs tā – savādāk…
Bet manā sirdī Tu vienmēr būsi tur, kur tu esi. Pašā augšā, pie visiem Dieva sūtītajiem ļaudīm…

 

Raksta autors: Reinis Skuruls

1 Response

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!