Odi jeb ejam gulēt tomātu dobēs!

Sēžu istabas vēsajā patvērumā un cenšos ignorēt sīcoņu gar ausīm. Jau laicīgi esmu nodrošinājusies ar visiem iespējamajiem pretodu līdzekļiem un pat speciāli iegādājusies dzeltenu mājas tērpu – izrādās, šiem sīkajiem divspārņu kārtas dzimtas kukaiņiem dzeltenā krāsa nesimpatizē. Tomēr, par spīti manam saules krāsas ietērpam, odi neliek mieru. Ar īgnu  “viņiem laikam nekad nav jāguļ” sāku brist ienaidnieka frontē, kukaiņu pasaulē, lai noskaidrotu, ar ko tad tieši man ir darīšana. Protams, par entomologu man nekļūt, taču to arī nevēlos – negribētu, ka sabiedrība mani atcerētos vien tad, kad sākas odu un ērču invāzija. Toties, saklausījusies  citu gudros padomus,  pat  apsveru domu uzsākt mazu sezonālo biznesiņu –  bukletiņu “Nekā personīga jeb patiesība par odiem” drukāšanu.
Tātad, sāksim ar tīri bioloģisko pusi – Latvijā ir  apmēram 26 odu sugas, ieskaitot četras lielāku un lēnāku odu sugas – Malārijas odus.Kodiena niknumu un asumu nosaka dzēlējsnuķīša garums, kurš katrai sugai ir atšķirīgs. Tīri teorētiski mums ir iespēja izjust pavisam divdesmit sešu veidu kodienus – iedvesmojoši, vai ne? Tālāk seko jau vispār zināms fakts, kurš dažiem mūsdienu vīriešiem liek apmierinātībā berzēt rokas un vilkt paralēles ar cilvēku pasauli, proti, asinis sūc tikai odu mātīties. Tēviņiem savukārt ir praktiskāka nozīme – tie pilda apputeksnētāju lomu dažādiem ziediem – piemēram dillēm un  pienenēm.  Tundrā, kur odu ir ļoti daudz (pat vēl vairāk nekā pie mums!), tie ir galvenie apputeksnētāji. Tikmēr odu mammas rūpējas par sugas tālāko attīstību – asinis tām vajadzīgas, lai ūdenī izdētu oliņas. Asinis piesūkusies odene spēj izdēt no 30 līdz 40 oliņu, jāpiebilst arī tas, ka viena odu mamma savas mēneša ilgās dzīves laikā  oliņas dēj vairākkārt. Ja reiz par odu oliņām – izrādās, dabai vislielākais labums ir no odiem kāpuru stadijā – šie ūdenī dzīvojošie kāpuri kalpo gan kā mazi  ūdensfiltri, gan kā barība zivīm un dažiem plēsīgajiem kukaiņiem. Toties lidoņu stadijā odus iecienījuši sikspārņi, spāres un zirnekļi. Putni pret odiem ir stipri vienaldzīgi – pārāk liela ķēpa, lai skrietu pakaļ un pārāk mazs labums, tos notiesājot. Tā nu nonākam pie secinājuma –  lai kā dažkārt mums gribētos kāda īpaši neganta un uzmācīga oda dēļ iznīcināt visu odu dzimtu, tas tomēr nebūtu prāta darbs.

Tomēr staigāt odu mākoņa ieskautai un varonīgi paciest šo sīko asinssūcēju  uzbrukumu arī nevēlos, tādēļ tagad pievērsīšos tieši odu mammu sīkākai izpētei. Apkopojot  visu informāciju, saprotu, ka īpaši garda maltīte odiem šķiet: grūtniece vai arīdzan sieviete no 13. līdz 18. menstruālā cikla dienai, ar blondu matu krāsu (pie kam nav svarīgi – dabīgi blondas vai krāsotas), 0 vai A grupas asinīm, nedaudz apaļīga (holesterīns, holesterīns..), seksuāli aktīva (jā, hormoni pievelk ne tikai pretējo dzimumu, bet arī odus, izrādās),  un tā labi iesvīdusi. Visīstākais saldais ēdiens odiem šķiet mazi, apaļīgi bērniņi– tiem taču tik plāna ādiņa!  Ja vien ir izvēle , tad odi tomēr vispirms klups virsū daiļajam dzimumam un bērniem – vīriešus tie atstās pēdējos.  Odu vismazāk interesēs kalsns, tumšmatais vīrietis. Taisnības labad gan jāteic – izvēlīga ir tikai paēdusi pelīte.

Nonākam pie visaktuālākā jautājuma  –  kā izvairīties no šiem asinskārajiem lidoņiem?
Protams,-  var izpirkt visu aptiekās un veikalos pieejamo pretodu aerosolu un smērīšu klāstu, bet šoreiz nenodarbosimies ar slēpto reklāmu, labāk paslavēsim māti dabu. Odi ir ļoti jūtīgi pret smaržām. Tie nepanes krustnagliņu, bazilika, eikalipta, anīsa, baldriānu un tabakas smaržu. Arī tējas koka eļļa kalpo kā odu atbaidošs līdzeklis. Vislabāk tomēr uzvilkt dzeltenas drēbes un slēpties tomātu dobēs – arī tomātu lapu smarža atbaida odus. Jāņos papildus malkai ugunskurā var iemest arī kādu kadiķa zaru vai uzvārīt egļu vai priežu čiekurus. Ciedru eļļa savukārt ir universāla – tā atbaida ne tikai odus, bet arī mušas un pat prusakus. Jāpiezīmē gan, ka īpaši alerģiskiem cilvēkiem vajag būt uzmanīgiem arī lietojot šādas dabīgas eļļiņas – ja  ir vēlme tās smērēt uz ādas, tad sākumā jāizmēģina to iedarbība uz neliela ādas pleķīša.

Protams, pēc kara jau visi gudri, tādēļ daži padomi, kā apkopt tos, kuri tomēr izbaudījuši odu kodumus uz savas ādas. Ja reiz ir gadījies būt sakostam, tad lieliski palīdzēs vecā, labā zvaigznīte. Lieki pieblist, ka nevajag jau ziest šo brīnumziedīti uz visa ķermeņa – pietiks vien ar koduma vietas apstrādāšanu.  Kodumu  vietas var arī ieziest ar kefīru, rūgušpienu, samīcītām ceļmallapām, piparmētru un pētersīļu lapām. Var izlīdzēties arī ar sodas sķīdumu (0.5 tējkarotes uz glāzi ūdens),  ožamo spirtu (1:1 ar ūdeni), vai ar iesārtu kālija permanganāta šķīdumu (tie ir tautā sauktie “zilie graudiņi”) .
Odi, Kurzemē dēvēti arī par knaušiem,  man gar ausīm vēl joprojām lido-, redz, neguļ – Pandoras lādītei vāks tikai sāk vērties vaļā, toties mēs abi, mīļais lasītāj,  tagad esam gudrāki  – zinām kā izbaudīt vasaru, neraizējoties par šo tautā dēvēto “melno tūkstoti”.  Tikai neaizmirsīsim,  paralēli odiem, uzmanīties arī no ērcēm –  arī tās ir labi pārziemojušas zem biezās sniega segas un ir daudz bīstamākas par odiem!



Sīkāku informāciju var meklēt
http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=38&what=28
http://beztabu.tv/ves/307-ka-cinities-pret-odiem.html

Bildes no

http://www.flickr.com/photos/lorelei-ranveig/2294886020/
http://www.flickr.com/photos/[email protected]/1503042055/

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!