Es redzu, dzirdu un jūtu – laime pilnīga.

„Visiem tādu sirsnību!” – tāda ir mana atbilde mammai uz viņas jautājumiem par pirmajiem iespaidiem Latvijas Nedzirdīgo savienības laikrakstā „Kopsolī.”
Esmu stāvā sajūsmā par organizācijā valdošo klusumu un mieru, kas dažiem no viņiem droši vien nenes prieku. Pirms ieiešanas ēkā es nosolījos neraudāt un neizrādīt, cik ļoti man ir žēl šo cilvēku. Es aizbraucu, lai izbaudītu „Ēnu dienu” un iegūtu priekšstatu par avīzes tapšanu, bet ieguvu daudz ko nozīmīgāku – jaunu, līdz šim man nepazīstamu pasauli. Mans „ēnojamais” bija vājdzirdīgais ar lielisku humora izjūtu un īstajiem vārdiem jebkurā situācijā. „Viss, kas ir skaists, ir iespējams.” – Zigmāra mīļākais aforisms no paša krājumiem, kas man lika mainīt daudzus stereotipus.
Redzot tik daudzus nedzirdīgus cilvēkus vienkopus, es nodomāju – viņi droši vien ir nelaimīgi un vientuļi. Es kļūdījos. Nekad nebūtu domājusi, ka šie cilvēki spēj smaidīt tik stipri kā pavasara saulīte smaida pirmajiem vizbuļiem. Un nē, draugi, viņi nav vientuļi, viņi dzird viens otru un dzīvo kā viena liela ģimene.
Tagad man ir žēl mūsu sabiedrības, par to, ka mēs esam tik sadrumstaloti kā Vācu Svētās Romas impērija 16. gadsimtā. Mēs nedzirdam un, pats galvenais, neuzklausām cits citu, un neesam pat ne uz pusi tik atvērti kā šie cilvēki.
Izejot no ēkas, mūs pavadīja silti vārdi, laba vēlējumi un brīdinājumi, ka garām šai ēkai paiet nedrīkst. Tikpat patīkama kā mīlestība ir arī sajūta, ka zini – gaida. Un gaida vienmēr – tveicē un salā, lapkritī un salnās…
Vēl viens liels pluss latviešu jauniešiem – „Ēnu diena”. Tev tikai jāatrod sev interesējošā joma, un ir pat vērts vairāk kā trīs stundas braukt ar autobusu un nosalušu degunu iet pa Vecrīgu tipiska rīdzinieka riksītī. Skrienam un skrienam pretī savai laimei!

Karīna Melniece

Šis raksts ir no E-Avīzes 2011. gada Aprīļa izdevuma!
[Vai jau izlasīji citus rakstus?]

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!