Ģertrūdes ielas teātra izrāde „Āda”

Ģertrūdes ielas teātra izrāde „Āda”.

Trešdien, 25. Janvārī, 2012.

Veiksmīgas nejaušības dēļ  man radās izdevība apmeklēt  neatkarīgo teātru aprindās daudz aprunāto, tostarp arī daudzināto jaunās dzejnieces Ingas Gailes lugas „Āda” skatuves versiju. Vienīgais, ko zināju pirms izrādes, bija tas, ka tiks apspēlēts pasaulē plaši zināmais Ādama un Ievas bībeliskais motīvs, tikai mūsdienu pasaulē un realitātē. Jāatzīstas, ka uz brīdi bija uzmākušās šaubas, taču modernais pilsētas cilvēks pēc dabas ir diezgan piesardzīgs, sargājot savu emocionālo pusi un ar visiem zobiem un nagiem cīnoties par to, lai netiktu uzskatīts par „ar pliku roku ņemamu.” Šādos gadījumos ir tik jauki, ka ir daudz labāk, nekā bija gaidīts. Bet nu par pašu teātri un izrādi.
Teātris atrodas Ģertrūdes ielā 101a, no malas diezgan nemanāmi izceltā pagalmā, dodoties garām veterinārajai klīnikai. Šeit ļoti uzskatāmi darbojas princips „vietējie zina”. Regulārie apmeklētāji pašpārliecināti un droši soļo konkrētā virzienā, tāpēc mēs (es un mani kolēģi no skolas) kā „fukši”tiem sekojam. Pa necila paskata durvīm ienākot un ejot pa tāda paša paskata gaiteni, un kāpjot pa trepēm, nonācām kādā plašā un patīkamā telpā, uz kuras durvīm bija lapa ar uzrakstu „Garderobe”, tomēr pēc tādas it nemaz neizskatījās – mākslinieciska gaisotne, spilgtas krāsas, amizanta izskata krēsli, tējas un kafijas bufete un stangas mēteļiem radīja asociācijas ar ļoti plašu, bet mājīgu viesistabu. Laika vairs nebija daudz, tāpēc devos uz galveno zāli, kuras plānojums paredzēja, ka skatītāji, galvenokārt, būs augstāk nekā skatuves mākslinieki, bet tas gan jau arī bija veidots ar noteiktu domu. Gaismas sāka dzist, un lielais brīdis bija klāt.
Skatuves iekārtojums bija ieturēts minimālisma stilā, tā ļaujot abiem galvenajiem (un vienīgajiem) varoņiem, kurus spēlēja Anta Aizupe un Ivars Krasts, pilnīgu emocionālu atdevi skatītājiem. Stingri vērtējot, jauno aktieru mulsums bija pamanāms, tomēr, zinot, cik tas var nebūt viegli, atspēkoja jebkādu bargo kritiku. Ādama un Ievas sastapšanās, dzīve paradīzē, grēkā krišana, izdzīšana no paradīzes un dzīve pēc tās tika interpretēta gan dzejas rindās, kas tika pasniegtas repa manierē un stilistikā, gan arī spēcīgos dialogos. Muzikālais pavadījums tika veidots uz vietas visu acu priekšā, izmantojot dīdžeju aparatūru, kas, par brīnumu, atstāja diezgan labu iespaidu uz mani – cilvēku, kurš pārsvarā atzīst tikai „dzīvi radītu” mūziku ar instrumentiem. Kā kārdinājuma metafora tika lietota pilsētas dzīve, slavenību dzīvesstils un nauda. Grēkā krišana bija Ievas neuzticība. Šim ikoniskajam pārim bija diezgan reāli, var pat teikt, ikdienišķi ķīviņi, kas lika aizdomāties un nedaudz iekšēji nopūsties par to, cik patiesībā īsta var būt šāda situācija 21. gadsimta mūžam skrienošajā pasaulē. Lugas beigās tika filozofēts par skaistuma un naudas tēmu, nonākot pie diezgan baisa secinājuma, kas būtībā ir modernā cilvēka jau pašā dzīves cikla plaukumā iegravēts. Bībeles stāsta jaunā versija vēsta, ka pat šķietami ideālā cilvēku savienība, ka kopīgs ir viss, pat šeit par simbolu lietotā kopējā āda, var ciest pamatīgu fiasko, vien padodoties tik vilinošajam kārdinājumam. Cilvēks nekad nebūs apmierināts, pat esot tā saucamajā paradīzē, kurā viss ir perfekts, tā nu tas ir.
Manuprāt, ļoti nozīmīga loma tīri vizuāli bija mākslinieces Ievas Veitas atlasītie skatuves un rekvizītu tērpi, kas atspoguļoja pašlaik aktuālo „hipsteru” stilu – milzīgie adītie džemperi, kardigani, šaurie džinsi, pat vīrieša krekls, kas tiek valkāts kā kleita, kā arī žaketes un augstpapēžu kurpes, kas kopumā darbojās kā neoficālais trešais tēls, daļēji simbolizējot ādu un tās daudzās kārtas un slāņus. Drēbēm bija savs mēmais stāsts.
Aktieru savstarpējā saspēle nelika vilties, varu tikai uzlavēt jauniešus. Izrāde bija izdevusies, prom devos nelielā eiforijā un ar zināmu viedokli. Jāpiebilst, ka, apspriežot nupat redzēto ar kolēģiem, rosījās visai karstas diskusijas par tēmu, galveno motīvu, metaforām un kā kurš visu bija izpratis. Mana atziņa ir tāda, ka, ja kāds mākslas darbs, nav svarīgi, vai tas ir mūzikas, tēlotājmākslas vai dramaturģijas darbs, izraisa tik spraigas debates, tad noteikti tas savu uzdevumu ir paveicis un ir uzskatāms par augstvērtīgu produktu. Izrādi iesaku jauniešiem un tiem cilvēkiem, kuri sevi par tādiem vēl uzskata. Tas ir jaunās paaudzes teātris, kas pamazām ir izlauzis sev ceļu starp tradicionālajiem žanriem un dogmām. Domājams – uz palikšanu.

Režisors: Andrejs Jarovojs
Teksts: Inga Gaile
Māksliniece: Ieva Veita
Mūzika: Jānis Burmeisters
Aktieri: Anta Aizupe, Ivars Krasts

Raksta autore: Linda Kuzņecova Foto: J.Marshall

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!