“Pretī kaut kam jaunam”

3. Kas tālāk?

Tu zini,kā tas ir,kad šķiet,ka liktenis tev piespēlējis tikai sliktās kārtis? Ka viss,ko tu dari ir bezjēdzīgi,jo viss,kas sen tik rūpīgi un kārtīgi iekārtots,tikai brūk un jūk?

Es nedrīkstu salūst meiteņu dēļ. Viņas man tic,es vienmēr esmu bijusi supermamma viņu acīs.,un tā arī tas paliks-ar vai bez Lūka.

Pēc Lūka skarbā paziņojuma,devos apraudzīt Eimiju bērnudārzā. Viņas siltās acis lika aizmirst visas problēmas. Tomēr,lai cik maza viņa nebūtu,mana meitiņa saprata,ka kaut kas nav kārtībā.

-Kāpēc tu šodien esi tik skumīga?

-Mana acīgā meitene. Vakarā tev un Šarlotei visu pastāstīšu. Tagad ej spēlēties ar pārējiem,sarunāts?

Eimija uzmeta man pētošu skatienu. Kad viņa tā darīja,bija sajūta,ka uz mani skatās maziņš, pieaudzis cilvēciņš. Šķita,ka viņa spēj saprast visu tikpat labi kā pieaugušie. Viņa bija neparasts bērns. Un tieši tādēļ es viņu mīlēju vēl vairāk.

-Es negribu spēlēties. Es gribu mājās. Pie tevis un tēta.

-Man ir vēl pāris lietas jāizdara,es tev atbraukšu pakaļ pēc stundas un tad brauksim mājās. Es apsolu.

Eimija pamāja galvu un aizskrēja. Ar viņu nebija grūti. Kad viņa bija pavisam maza,visi nespēja vien nobrīnīties,cik jauks bērns viņa ir. Skaista kā lelle. Eimija nekad neradīja liekas problēmas. Man vienmēr ir šķitis,ka ja būtu tāds bērnu ideāls, tad viņa noteikti visvairāk atbilstu šim ideālam.

Mana nākošā pietura-tēva darbs. Es ienīdu viņam ko lūgt,bet man nebija izvēles. Šarlotei auklīti es tik drīz nevarešu atrast. Šī bija vienīgā iespēja.

Iegājusi milzīgajā zobārstniecības praksē,neskatoties ne pa labi,ne pa kreisi,uzreiz devos sekretāres virzienā.

-Vaij,sveika,Alis! Kādi vēji tevi šeit atpūtuši?

-Sveika! Meklēju savu tēvu.Vai viņš ir darbā?

-Piedod,bet nē,šodien viņu aizstāj cits ārsts. Pavisam jauns,neprecējies…

Marijas tenkās nemaz necentos ieklausīties. Man viņa tracina jau kopš dienas,kad šeit tika pieņemta,bet ne tas manas domas šobrīd aizēnoja. Ko lai es daru ar Šarloti?

Zvanīt Lūkam un teikt,lai uzņemas tēva pienākumus? Nē,mans pašlepnums to neļāva. Žēl tikai,ka par savu lepnumu nevar samaksāt rēķinus vai pabarot ģimeni. Man bija jāmeklē darbs un turklāt pēc iespējas ātrāk. Kāpēc tieši šodien tas viss nāk pār maniem pleciem?

Atvadījusies no Marijas, cik vien ātri spēdama,devos uz mašīnu. Tās sievietes runās nebija iespējams ilgi klausīties. Viņa vienmē radīja ap sevi kā apli-nekad neļāva apstrīdēt savu viedokli. Un lai cik tas muļķīgi nebūtu,viņai bija viedoklis par itin visu. Pat par tēmām,no kurām viņa saprata tikpat daudz,cik ēzelis no glītrakstīšanas.

Jutu nelielu aizkaitinājumu pēc šī apciemojuma. Zobārstniecības prakse,kur tika pavadīta mana bērnība. Tur es pildīju savus mājas darbus,tur man tika liktas breketes,tur es redzēju,kā tēvs flirtē ar savām pacientēm,kamēr mamma slima mājās gulēja un uzticīgi gaidīja mūs mājās. Viņš bija blakus,bet taipat laikā-nekad ar sirdi un dvēseli. Un arī tagad-brīdī,kad man viņš būtu visvairāk vajadzīgs,viņa nav.

Pulkstenis rādīja četri. Zināju,ka mani spēs nomierināt mammas apciemošana,tādēļ devos uz viņas mājām. Vietu,kur viņa gulēja jau desmit gadus. Iespējams,tur es atradīšu atbildi,ko tālāk darīt.

/Autors : Linda Bebre /

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!