“Pretī kaut kam jaunam”


4. Atmiņas.

No problēmām,sāpēm,no tā,ka nebūs neviens,kas palīdzēs. Grūti sev iegalvot,ka neviens nav vajadzīgs,ka ar visu es pati spēju tikt galā,jo tā nav.

Skatīdamās uz mammas vārdu,pār maniem vaigiem ritēja jau ceturtā asara. Jutu,kā manās krūtīs kā neapturams zvērs auga izmisums. Kur paliek pagātne? Vai tā tiešām paliek aiz muguras un pazūd kā nebijusi?

-Kaut tu šeit būtu… Kaut es zinātu,ko darīt.

Tā raudādama un sarunādamās ar mammas kapakmeni,atgriezos bērnībā. Kad vēl gāju skolā,mani varēja saukt par laimes krekliņā dzimušu. Sportā man viss padevās,bija lieliskas atzīmes un arī par izskatu sūdzēties nevarēju.Mamma ar mani vienmēr bija lepojusies. Kad viņa saslima,es centos sev iegalvot,ka tas ir tikai ļauns murgs,ar viņu viss būs kārtībā. Bet nepagāja ne pugads,un viņa nomira,atstājot mani kopā ar māsu un tēvu. Milzīgais trieciens lika man sabrukt. Vairs negāju uz skolu,bet,kad gāju,bieži iesaistījos kautiņos un vēl biežāk nonācu direktores kabinetā. Pēc mēneša mani izslēdza no skolas. Tēva acīs uzticība man bija zudusi. Viņš bieži atkārtoja,ka esmu nožēlojama un ka vienīgais,kam deru,ir ielu tīrīšana.

Spiediens mājās un doma,ka man vairs nav skolas,lika man saprast-kaut kas ir jāmaina. Es atgriezos skolā kā pavisam cits cilvēks. Mācījos vēl cītīgāk un ātri iekļuvu izcilnieku sarakstā.

Pēc diviem gadiem es pabeidzu skolu ar labākajām atzīmēm visā skolā. Tēvs uz manu uzvaras brīdi neieradās. Protams,ka viņa burvīgā zobārstniecības prakse bija svarīgāka. Tomēr es biju laimīga. Es ticēju,ka mamma mani vēro ar to pašu lepnumu acīs.

Drīz pēc tam es izvācos no tēva mājas un uzsāku savu dzīvi. Jau 22 gados man bija stabila karjera. Šķita,ka es vienmēr esmu zinājusi,ko gribu darīt ar savu dzīvi.

Tālāk srko daudz atmiņu par to,kā uzsākās mana ģimenes dzīve,bet pašreiz šīs atmiņas es vēlos noglabāt kaut kur dziļumā-tālu prom no sirds.

Nepārprotiet-manas meitenes ir mani dārgumi. Eimija jau tagad man atgādina sevi,bet Šarlote-viņa būs īsta princese. Es centīšos viņām sniegt visu labāko. Centīšos būt tikpat laba mamma,kāda bija mana.

Atvadījos no mammas un devos uz mašīnu. Bija tik viegli. Pēkšņi šķita,ka atbilde bijusi tepat deguna galā. Paņēmu savu telefonu un sameklēju numuru uz kuru nebiju zvanījusi jau vairāk kā divus gadus. Sagaidījusi divus signālus,dzirdēju kā telefona klausule tiek pacelta un izskan dzidrs:

-Hallo?

-Vecmamm,te Alise. Vai es drīkstu atbraukt ciemos?

-Es šo brīdi nelaistu garām ne par kādu cenu.

Likās,ka saules stari neparādās tikai mākoņos. Telefonā neizlasītas stāvēja trīs īsziņas. Pagaidām Šarlote bija pie Lūka. Tas ir labi,tātad man ir vēl laiks uzmeklēt auklīti.

Apgriezu mašīnu un devos pēc Eimijas. Arī viņa noteikti būs sajūsmā par vecvecāku apciemošanu.

Ir brīži,kad jūti,ka zeme zem kājām pazudusi un visas cerības pazudušas. Iesit sev un saproti-nekas nav zudis,kamēr vien elpo,jūti un esi!

/Autors : Linda Bebre /

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!