Baznīcu nakts organizatora brīnumainā pieredze

image5. jūnija vakarā daudzi Latvijas dievnami vērs durvis apmeklētājiem Baznīcu nakts ietvaros. Runāju ar Jurģi Klotiņu, vienu no pasākuma organizatoriem. Viņš – arī Rīgas domes deputāts, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis un vieslektors Latvijas Kultūras akadēmijā.

 

Kā norisināsies Baznīcu nakts?

Piektdienas, 5. jūnija vakarā no 18:00 līdz pusnaktij katrs interesents varēs atnākt uz kādu no 145 pasākumā iesaistītajiem Latvijas dievnamiem, pabūt tajā, iepazīties ar draudzes pārstāvjiem, uzzināt par baznīcas vēsturi, klausīties mūziku, pabūt klusumā, apcerē vai lūgšanā Nav nozīmes, vai apmeklētājs ir ticīgs vai neticīgs, jo šis pasākums ir domāts ikvienam. Pagājušā gada pieredze ar Rīgas baznīcām ir skaista, pat brīnumaina. Šogad ar interesi sekosim iniciatīvas attīstībai citās pilsētās un lauku vidē.

Vai pārstāvēta ir visa Latvija?

Jā, otra aktīvākā pilsēta pēc Rīgas ir Liepāja, par ko ļoti priecājamies. Liela interese par dalību izrādīta, piemēram, Valmierā, Cēsīs, Viļakā, Baltinavā un Jasmuižā. Savukārt Jēkabpils Tūrisma informācijas centrs pats uzņēmies koordinatora lomu savas teritorijas baznīcām. Pirmo soli spērušas arī vairākas pašvaldības Latgalē. Ceru, ka līdz ar šo pasākumu sabiedrība arī vairāk iesaistīties baznīcu saglabāšanā un restaurēšanā. Lai gan dievnamus uztur konkrētā draudzes, tomēr šīs ēkas ir visas sabiedrības vērtība.

Kā nonāci līdz idejai par Baznīcu nakts rīkošanu?

Mācoties Mūzikas akadēmijā, iesaistījos Studējošo pašpārvaldē. Šajā laikā uzzināju, ko nozīmē radīt un realizēt idejas. Īstenojot projektus, guvu iespēju attīstīt savu personību, kā arī iemācījos novērtēt, cik daudz nozīmē domubiedri.. 2009. gadā studēju Erasmusprogrammas ietvaros Čehijas pilsētā Brno. Tur un arī Vīnē es iepazinos ar Baznīcu nakts ideju klātienē. Tas man bija atklājums, ka arī baznīcu draudzes rīko tādu notikumu, kura mērķis ir sniegt iespēju mūsdienu cilvēkiem iepazīties ar baznīcu kultūras un garīgo mantojumu. Saklausīju iekšēju jautājumu: “Kā būtu, ja arī Latvijā notiktu Baznīcu nakts?” 2013. gada janvārī, apmainoties domām ar kolēģi Sintiju Sproģi, radās ideja par Baznīcu nakts rīkošanu. Pirmo reizi pasākums tika organizēts 2014. gadā. Pateicoties tam, iepazinām starpkonfesionālo vidi, kultūras cilvēkus, mūziķus… Bet mūsu pamatmotivācija ir apziņa, ka mūsdienās ir vajadzīgs šāds laikmetīgs, ar baznīcām un kristīgo mantojumu saistīts pasākums.

Bet vai kristīgais mantojums nav daļa no kaut kā latviešu tautai varmācīgi uzspiesta?

Ir skaidrs, ka 13. gadsimtā notika Latvijas kolonizācija, ienākot krustnešu karaspēkam. Mūsu zemes kristianizācija norisēja pēc viduslaiku Eiropas tradīcijām. Līdzīgs scenārijs piepildījās, kad Kārlis Lielais karojis ar sakšiem, un arī citviet Eiropā. Tomēr nevaram visu vienkāršot līdz tēzei, ka kristietība ir mums uzspiesta. Dažādas politiskās varas atšķirīgās pasaules daļās un reliģijās ir tiekušās izmantot reliģiju kā varas līdzekli un kontroles mehānismu. . Tomēr tēzi par kristietības uzspiešanu apgāž Brāļu draudžu darbība. Izsakoties mūsdienu valodā, tā bija sabiedriska kustība, nevalstiska organizācija, kuras rašanos Latvijā iedvesmoja  čehu misionāri, kā Kristians Dāvids no Hernhūtes  Vācijā. Savā dzimtajā Čehijā, Bohēmijā un Morāvijā viņi paši tika vajāti. Pēc Ziemeļu kara Latvijā bija liela zemes iztukšotība, kā arī garīgā un materiālā apspiestība. Darbojās daudzi krogi. Pastāvēja dažādas atkarības. Un tad ieradās hernhūtiešu brāļi, misionāri, kuri strādāja tos pašus darbus kā latvieši un runāja ar mūsu senčiem kā līdzīgs ar līdzīgu. Nepastarpinātā saskarsme ar evaņģēlija vēsti deva tautai garīgus pamatus, kas aizveduši līdz valstiskai pašapziņai un savai valstij.

Nozīmīga loma Latvijas izveidē gadsimtu garumā bijusi arī Katoļu baznīcai. Ja intensīvās rusifikācijas laikā tā nebūtu noturējusi Latgales iedzīvotājus latviskajā identitātē, iespējams, mūsu valsts austrumu robežas šobrīd sniegtos līdz Lubāna ezeram, Aiviekstei un Jēkabpilij, nevis līdz Zilupei.

Un tomēr Latvijā baznīca un valsts ir šķirtas…

Jā, un šī situācija ir veselīgi veidota. Dažkārt gan ir strīdi par šīs Satversmes normas interpretāciju. Ir maldīgs uzskats, ka valstij nebūtu pat ne vismazākajā mērā jāsadarbojas ar kristīgajam konfesijām, piemēram, sociālajā darbā, kultūras mantojuma saglabāšanā vai vērtību izglītībā. Kopā ar tautiskajām tradīcijām kristietība veido latviskās identitātes stūrakmeņus.

Tātad kristietība veido pamatu arī tavām iniciatīvām?

Vispār jau ne labprāt intervijās dalos tik personīgās dzīves dimensijās, bet varu pateikt, kā es to izjūtu.

Es teiktu, ka ticība Dievam, kā Viņš ir atklājies kristietībā, ir manas dzīves pamats. Tajā es esmu atradis, un vēl arī meklēju atbildes uz dažādiem dzīves jautājumiem, rodu mīlestību, mieru un garīgu prieku. Patiesībā, nevis es pats, bet Dievs to dāvā.

Darbu, ko es daru ikdienā, to palīdz veikt tās “garīgās saknes”. Esmu Rīgas Jēzus luterāņu draudzē, bet vienlaikus esmu ekumeniski domājošs cilvēks.   Bieži komunicēju ar citu konfesiju ticīgajiem. Mans tēva tēvs bija Ernests Klotiņš, adventistu mācītājs. Savukārt mātes māte nāca no Latgales katoliskās vides. Tādējādi manī ir satikušās dažādas kristīgās tradīcijas. Savukārt no laicīgā skatupunkta, Nacionālajā simfoniskajā orķestrī es spēlēju kontrabasu. Šis instruments orķestrī ir kā fundaments, pamats. Man patīk, ja lietām – vai tā būtu mūzika, politika vai sabiedriskā darbība – ir šāds pamats. Kontrabasa spēli apguvu Mūzikas akadēmijā. Pēc tam iestājos Kultūras akadēmijā, kur pabeidzu kultūras menedžmenta programmu, ar izcilību aizstāvot maģistra darbu. Mūzikas izglītība un projektu vadības izglītība attīsta spēju formulēt mērķi un saskatīt ceļu, kā to sasniegt. Tas noder gan sabiedriskajās aktivitātēs, gan Rīgas domes deputāta darbā, gan citur.

Cik veiksmīga, tavuprāt, ir Rīgas domes darbība?

Vispirms jāsaka, ka, būdams Rīgas domes deputāts un pārstāvot Nacionālo apvienību, darbojos tikai vienu gadu. Visvairāk esmu iesaistīts sociālajā jomā. Labklājības departaments galvaspilsētā strādā ļoti labi. Ir inovatīvi sociālie pakalpojumi. Piemēram, atbalsts krīzē ģimenēm. Labi veidotas datorizētas informācijas sistēmas. Piemēram, lūdzot pabalstu, darbinieks var redzēt klienta ienākumus, kredītvēsturi un tamlīdzīgi. Tomēr netrūkst problēmu. Kad 2009. gadā darbu sāka Nila Ušakova vadītā koalīcija, Rīgas domei bija liels budžeta uzkrājums. Šobrīd ir izveidojies ievērojams parāds, tiek ņemti kredīti pat tādiem nelieliem projektiem kā skolu virtuves.

Dome cenšas aktīvi pārdot savus īpašumus. Pirms kāda laika koalīcija kā mašīna nobalsoja par Lucavsalas virzīšanu izsolei, kas bija neapdomīgs solis. Es domāju, ka Lucavsalā ir jābūt zaļajai teritorijai. Mūsu galvaspilsētai ir līdzīgs salu izvietojums kā Vīnē. Tai cauri plūst Donava, un ir divas salas – Donavas sala un Prātera sala. Prātera sala ir viegli sasniedzama no Vīnes centra. Tajā ir sakārtoti ceļi, bet būtībā tas ir liels savvaļas tipa parks. Par šādu vietu būtu padarāma Lucavsala. Interesanti, ka nesen sarunā ar pilsētas galveno arhitektu mums abiem vienlaikus nāca prātā šī līdzība. Eiropā tā tagad ir aktualitāte – zaļo platību palielināšana. Gudri vadītās Eiropas pilsētās parkiem piemērotas teritorijas cenšas nepārdot investīciju projektiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu burbuli. Rīgā ir gana daudz tukšu māju. Kā arī – man pazīstami cilvēki pēc vairākiem Rīgas centrā nodzīvotiem gadu desmitiem augošās dārdzības dēļ ņem kredītus, lai pārvāktos uz savrupmājām Langstiņos, Mārupē, Garkalnē… Rīgā kompleksi jādomā par iedzīvotājiem izdevīgiem risinājumiem, kas mudinātu pasažierus no privātā transporta pārsēsties uz sabiedrisko.  Jāievieš grupas biļetes pieciem un vairāk cilvēkiem, kas attiektos arī uz daudzbērnu ģimenēm. Jāveido stāvparki. Visumā ļoti pozitīvi vērtēju, ka Rīgas pašvaldība ir sākusi veidot velojoslas.

Cik zinu, tad demogrāfija tev ir nozīmīga tēma!

Šis jautājums mani interesē jau krietnu laiku. Latvijas demogrāfiskā statistika ir skarba. Aptaujas gan rāda, ka mūsu valsts iedzīvotāji vidēji vēlētos vairāk nekā divus bērnus Svarīgi saprast, ka nevar gaidīt, kad algas pieaugs un ģimenes, kas vēlas varēs atļauties vēl kādu bērniņu. Lai mūsu tauta izdzīvotu, sabiedrībai un valstij ir jābūt gatavai ģimenes atbalstīt šeit un tagad.. Protams, samērojot ar sociālo budžetu.

Kam tad mēs varam atņemt naudu, to pārdalīt, lai pietiktu ģimenēm?

Ir jādiferencē neapliekamais minimums pēc tā, kādi ir ģimenes kopējie ienākumi, proti, palielinot šo minimumu par apgādājamajiem. Pēc dažiem gadu desmitiem, kad mēs būsim pensijā, šodienas bērni strādās un veidos valsts ekonomiku. Otrs svarīgs aspekts ir – iekļaut izglītības sistēmā izpratni par ģimeni kā nopietnu dzīves mērķi. Būtu lieliski, ja tēvi un mātes, kam ir talants runāt ar jauniešiem, varētu iet uz skolām un stāstīt – kā tas ir būt par labiem vecākiem. Jo ģimene – tas ir mūsu tautas un valsts pamats.

Kādi ir tavi uzskati par valstiskumu?

Esmu pārliecināts, ka Dievs katru tautu ir radījis un vadījis cauri vēsturei. Latviešiem viņš ir devis neatkarīgu valsti. Savā valstī mūsu tautas nākotne ir visdrošākā, lai gan varbūt – ne visvieglākā. Mūsu priekštečiem latviešu tautas intereses bija pat svarīgākas par savu drošību un dzīvību. Viņu gatavībai uzupurēties ir mūs jāiedvesmo šajā individualitātes laikmetā.

Kā tu vērtē Latvijas drošību šī brīža ģeopolitiskajos apstākļos?

Par laimi, esam NATO. Pretējā gadījumā varētu būt jau noticis kas līdzīgs Krimas scenārijam. Mums jāmeklē sabiedrību vienojošas vērtības. Nedrīkst ļaut Krievijas impērijas atjaunošanas centieniem sēt apziņu, ka Latvija ir “neizdevies projekts” un ka brīvā Latvijas Republika ir tikai pagaidu situācija. Ir mērķtiecīgi jāiet uz vienotas izglītības sistēmas ieviešanu visu tautību skolēniem. Esmu jau iepriekš Latvijas cittautiešus aicinājis – esiet lepni par savu piederību Latvijai un par iespēju veidot mūsu valsti, balstoties uz tās latvisko pamatideju! Diemžēl divkopienu situācija rada lielu risku. Informatīvā kara apstākļos tiek mēģināts ietekmēt arī latviešus, radot viņos pārliecību, ka Eiropa ir apdraudējums mūsu izpratnei par morāles un citām vērtībām, tāpēc savas attīstības iespējas mums jāsaista ar austrumiem.

Tomēr nevar noliegt, ka Eiropas Savienība mūs ietekmē dažādās dzīves sfērās.

 

Un šī ir arī mūsu iespēja ietekmēt Eiropas Savienību! Mūsu ierēdņiem jābūt ar lielāku pašapziņu, ievērojot Eiropas direktīvas. Uzdevums viņiem nepavisam nav viegls. Vispirms jādomā, kā radīt vai vismaz saglabāt izdevīgas atbalsta iespējas Latvijas uzņēmējiem, tad, kā apmierināt ES vienotās prasības. Es domāju, ka  mūsu diplomātiem Eiropas Savienības kontekstā vairāk jāsadarbojas ar Poliju un citām “jaunajām” ES dalībvalstīm. Citādi devīze “Vienoti daudzveidībā” būs farss, ja iedzīvotāji pametīs vienu Eiropas daļu, lai pārceltos uz otru. Galu galā – mums ir jāturpina ticēt savai valstij. Lai ir vairāk ticības, cerības un mīlestības. Dievam Latvija ir ļoti dārga. Lai tā ir tāda pati arī mums.  Politikā ir vairāk jāiesaistās jauniem patriotiski domājošiem cilvēkiem, kuri ieguvuši izglītību, kam ir motivācija nesavtīgi kalpot tautas labumam un veidot pilsonisku, racionālu politiku bez laika izšķiešanas “shēmošanā”.   Ir jādara daudz, lai saglabātu saikni ar diasporu. Mums ir jāturas pie savām stabilākajām vērtībām, lai Latvija varētu pastāvēt cauri laiku laikiem.

 

Baznīcu nakts 2015 mājaslapa: www.baznicunakts.lv

Raksts tapis sadarbībā ar: www.interesanti.eu

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!