Uzņēmīgs jaunietis laukos nav mīts

Tiek daudz runāts par jauniešu skatījumu uz dzīvi, par to, ka šobrīd jaunieši izvēlas pēc studiju beigšanas doties uz ārzemēm vai vismaz mēģināt atrast darbu un iespējas karjeras attīstībai Rīgā. Andis Apsītis no Ļaudonas ir viens no tiem pozitīvajiem piemēriem, kas pierāda – ir iespējams dzīvot arī laukos, un ne tikai dzīvot – strādāt un veidot savu biznesu. Andis izgatavo lokus un tirgo tos «E-bay».

Pastāsti, lūdzu, par savu bērnību. Kāds biji skolas laikā – tāds pareizais, klusais teicamnieks vai tomēr klases spridzeklītis, ar savu raksturu un nedarbiem?

Skolas gadi pagāja diezgan aizraujoši – to atceros kā lielisku piedzīvojumu, lai gan ar pašu skolu un mācību procesu tam ir maz sakara. Līdz ar to, var secināt, ka es nebiju čakls un uzcītīgs „paraugskolnieks”, bet gan gluži pretēji – visu laiku dauzījos apkārt ar draugiem. Nevarētu teikt, ka mēs speciāli centāmies iekulties nepatikšanās tikai tāpēc, lai kādam kaut ko pierādītu, bet mums bija tāda vieglprātīga pieeja mācībām un skats uz dzīvi no citas puses, kas pagāja bez administratīvajiem pārkāpumiem. Gāja diezgan jautri, par ko vēsta arī manas ar pieciniekiem pārpildītās liecības.

Kādas bija Tavas aizraušanās mācību laikā? Varbūt vecāki lika apmeklēt kādas ārpusklases nodarbības?

Pamatskolā es apmeklēju mākslas skolu, kas no sākuma bija mana iniciatīva, bet ātri vien pārvērtās par brīvprātīgu pasākumu piespiedu kārtā, kuru arī beigās nomocīju līdz diplomam. Vai tas man ir palīdzējis? To ir grūti pateikt, bet iespējams. Paralēli tam esmu nodarbojies arī ar daudz ko citu nenopietnākā līmenī – tehniskā modelēšana, futbola treniņi, līdz datorspēļu tehnoloģijas attīstība tam pielika punktu. Vidusskolā sāku mācīties spēlēt bungas, ko īstenībā nedaudz daru arī vēl šodien, tiesa, diezgan minimāli, bez augstiem mērķiem, tikai savam priekam.

Kas tieši bija vadmotīvs tam, ka izlēmi mācīties par juristu?

Studiju gadi pienāca ar milzīgu neizlēmību. No sākuma bija doma studēt ārzemēs, bet, pateicoties manām sliktajām atzīmēm, (eksāmenu rezultāti pat vēl nebija pieejami), mani nekur beigās neuzņēma. Paralēli biju iesniedzis dokumentus RTU, kur beigās tiku uzņemts IT kursā. Viss šis kurss sastāv no budžeta vietām un tā es tur vienu gadu nomācījos, līdz sapratu, ka patstāvīgs darbs pie datora un koda rakstīšana nebūs mana nākotne un beigu beigās papildināju IT programmas 1. kursa aizgājēju bēdīgo statistiku. Lai gan jau vidusskolas beidzamajās klasēs domas vilka uz uzņēmējdarbību, uzskatu, ka šajā virzienā studēt nav jēgas, jo augstākā izglītība ir diezgan mazsvarīga. Tā kā augstākā izglītība bija jāiegūst, jo uz to „spieda” ģimene, pēc izslēgšanas metodes izvēlējos jurisprudenci. Kaut arī šeit atkārtojas mans vidusskolas stāsts, un es biju mūžīgais parādnieks, vismaz šīs studijas man savā ziņā likās interesantas un beigu beigās sakost zobus un pabeigt tās nemaz nebija tik grūti.

Kas pamudināja Tevi atgriezties laukos? Un kā radās ideja tik neparastai nodarbei – loku izgatavošanai?
Lokus esmu taisījis no bērnības. Kā jau lielākai daļai, tas viss sākās ar striķī iesietām lazdas klūgām, bet jau bērnībā šāds loks mani neapmierināja un es visu laiku centos izgatavot ko labāku, līdz vienā brīdī vienkārši izaugu no tā vecuma. Tomēr studiju laikā vienreiz izšāvu ar tādu kārtīgu tradicionālo loku un uznāca kārdinājums ne tikai atsākt loka šaušanu, bet arī pašam uztaisīt tādu kārtīgu loku sev. Tā arī tas mani „ierāva” iekšā un vēlāk biju izgatavojis tik daudz lokus, ka studiju pēdējos kursos paralēli jau sāku tos tirgot «E-bay» vietnē un jau prātā audzēt arī savu biznesa ideju, sekmīgi piedalīties biznesa ideju konkursos un saprast to, ka pēc 5 gadiem universitātes gaiteņos esmu atgriezies sākumpunktā. Tā nu tas viss savijas kopā ar ideju atgriezties laukos,te tomēr ir manas mājas. Līdz ar studiju beigšanu biju izdzīvojis arī studiju gadu trakumu, un Rīga kaut kā savu pievilcību zaudēja – palika tikai stundām ilga kratīšanās sabiedriskajā transportā, dārgas īres maksas un komunālie pakalpojumi. Mīnusi apsteidza plusus, turklāt mazākās pilsētās ir diezgan aktīvs atbalsts jaunajiem uzņēmējiem. Mazpilsētas vai lauki šādam biznesam ir lieliska vieta. Dabas tuvums amatniekam pavisam noteikti ir papildus pozitīvais lādiņš.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas ir sevis meklējumos – kā saprast, kura no neskaitāmajām interesēm varētu būt ar vērtību nākotnē? Kādēļ, Tavuprāt, ir jācīnās par saviem sapņiem? Teorētiski taču itin labi var dzīvot, strādājot algotu darbu. Ja pietiek rēķinu apmaksai un atliek arī pietiekami dzīvošanai, varbūt nemaz nevajag sarežģīt dzīvi un riskēt darot to, ko reizēm apkārtējie nemaz nesaprot?

Mūsdienās jauniešu sevis meklējumi ir diezgan nopietna problēma, bet es uzskatu, ka tādas universālas receptes nav. Var jau teikt – ”Dari to, kas patīk! Dari to, ko māki vislabāk!”, bet beigu beigās tas ”kaut kas” ir jāatrod pašam. Ir vērts pamēģināt sākt no otra gala – ar to, ko pavisam noteikti negribas. Ļoti daudz jauniešu studē studiju programmās, par kuru gala iznākumu viņi tā īsti neko nezin vai arī vienkārši neiedomājas, ka pēc pāris gadiem tā kļūs par viņu ikdienu, tāpēc ir svarīgi saprast, vai šādas profesijas ikdienas darbu ir iespējams izturēt. Man patika studijas tiesību zinātnē, daudz kas šķita ļoti interesanti, bet ja tā paskatās no malas, tad, kamēr tu tiec līdz tai augšai, kur tikai sākas viss interesantais, visi jaunības gadi paiet milzīgā papīru kaudzē, kas arī nav paredzēts man. Es nespētu rītos izkāpt ārā no gultas. Vēl svarīgs aspekts ir nevis, tas, ka jauniešiem ir grūti sašķirot savas noderīgās un nenoderīgās intereses, bet šo interešu trūkums kā tāds. Zinu vairākus attapīgus, kreatīvus un loģiski domājošus jauniešus, kuri pazuduši gadījuma darbos, tā īsti sev nekad neuzdodot lielos jautājumus. Ļoti svarīgi ir izplest savu interešu loku un hobijus. Atvērt prātu vairākiem iespējamiem iznākumiem, ļoti svarīgi ir arī reizēm apšaubīt šķietamu patiesību, jeb dzīvot ar atvērtu prātu. Tas skan vienkārši, bet daudzi dzīvo pēc vienas patiesības, neatstājot galvā iespējas alternatīvām. Es neuzskatu sevi par personu, kurai viss ir atrisināts un kas var teikt ”klausi mani, es zinu, ko es daru”, bet pašlaik jūtu, ka no šī ceļa nokāpt es negribu, turklāt man patīk izaicinājumi. Kādēļ ir vērts cīnīties par saviem sapņiem? Pirmkārt, kārtējā klišeja – neviens cits to tavā vietā nedarīs, otrkārt, kas cits bez sapņiem vēl mums paliek? Jā, var dzīvot savu dzīvi, strādājot kaut kādu darbu, lai sevi uzturētu, bet tā ir izdzīvošana, nevis dzīvošana. Par naudu pat nav runa. Es neuzskatu to par dzīvi, ja pēc pusdienām jau sāc skaitīt laiku, cik palicis līdz darba dienas beigām. Bet šeit jau var sākt diskutēt par to, kāds ir kura sapnis. Būt paēdušam, apģērbtam un nodarbinātam arī var būt sapnis, un sarežģīt dzīvi tad nemaz nav nepieciešams. Ir cilvēki, kas viegli pakļaujas spiedienam, turklāt paši nemaz nejūtas piespiesti dzīvot vienkāršāku dzīvi. Bet, ja tu nejūties kā viens no viņiem, tad ir jāsāk ar sevi.

Ar ko būtu jāsāk, ja jaunietis vēlas attīstīt savu biznesu? Ja ir oriģināla ideja, bet nav finansējuma?
Ja nu beidzot uzrodas ideja, tad no sākuma ir jāapsver vai to ir iespējams realizēt, vai tā tev patīk un vai ar to ir iespējams nopelnīt. No sākuma teorētiski, pēc tam praktiski. Turklāt gribu uzsvērt, ka idejai nav obligāti jābūt oriģinālai, kas bieži vien biedē jauniešus, domājot, ka mūsdienās jau viss tirgus ir pārpildīts un tajā vai ienākt tikai ar ko jaunu. Bet, ja nu tiešām tev ir oriģināla ideja, kura var pelnīt, tad ar finansējumu nevajadzētu būt problēmām. Jauno biznesa ideju konkursos šādas idejas parasti iegūst atsaucību, var tikt atalgotas ar finansiāliem vai materiāliem atbalsta līdzekļiem. Paralēli varianti ir investora piesaiste vai arī aizņēmums. Investoru labai idejai nebūtu tik grūti atrast, cik pārliecināt, bet ar aizņēmumu nevajadzētu būt problēmām, ja ar biznesa plānu viss ir kārtībā. Pirms mesties šādās lietās, ieteiktu testēt produkta vai pakalpojuma pārdošanu iespēju robežās kā rezultāti pietuvina realitātei un perspektīvām. Turklāt, ja ideja negūst atbalstu nevienā no 3 iepriekšminētajiem atbalsta mehānismiem, ir vērts to visu pārdomāt, turklāt pat, ja finanšu līdzekļi nav problēma, vienkārša piedalīšanās dažādos konkursos, kuros tiek ievērota konfidencialitāte var palīdzēt nolaisties uz zemes, kaut arī mamma teica, ka ”super ideja!” Jāstrādā ir daudz vairāk nekā ierastā darbā, atslēgties no tā visa ir daudz grūtāk, bet beigu beigās tas ir to vērts!

Autore: Agnese Līcīte

Foto: Anda Apsīša personīgais arhīvs

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!