“Ceļš uz elli”

2.nodaļa

-Tātad šī mazā muļķīte tomēr piekrita satikties ar savu nodevīgo papuku?

Andrejs, kā sauca šo milzi,ar smieklu pilnu seju uzrunāja Ronaldu.

-Es jau domāju, ka tev nemūžam neizdosies pierunāt viņu ierasties. Kādus melus šoreiz izmantoji? Ka esi uz nāves gultas vai tas ir viņas dzīvības jautājums?
Ar katru jautājumu vīrieša sejā parādijās arvien vairāk uzjautrinājuma.Ronalds ar smaidu sejā atbildēja

– Ar viņu ir daudz vieglāk manipulēt ,kā ar viņas māti. Viņai māte ir pirmajā vietā.Atlika man vien pieminēt ,ka varu nodrošināt viņas mātei pienācīgu aprūpi, un viņa bija ar mieru darīt jeb ko. Tā kā savu norunas pusi esu izpīldījis. Ir tikai daži sīkumi, kas tev būtu jāatceras kad iepazīsies ar viņu. Pēc viņas domām tu esi mans sāncensis un centies atņemt man banku .Silvija ir pārliecināta ,ka tu nezini neko par viņas atbraukšanas iemeslu uz šo nostūri.

– Paliek arvien interesantāk.

Šis smaids drūmi izkropļoja šo akmens nopietno Andreja seju. Bet tikpat ātri šis smaids pazuda un seja atkal kļuva smaga kā klints.

– Tātad, mūsu saruna paliek spēkā. Es tev nodrošinu drošību līdz tava mūža galam no manis un man līdzīgajiem ar norunu, ka tava meita iznāk pie manis par sievu ,un tev vairs nav tiesību interesēties par viņas likteni.

– Manis pēc šis skuķis varētu ellē sapūt tāpat kā viņas māte, un man pat asara nenotecētu.

Ar to bija izteikts viss.Mēms rokas spiediens un saruna bija galā. Andrejs pazuda tikpat nemanāmi, kā bija parādījies.

………
Silvija atgūlās savā , uz nedēļu noīrētajā viesnīcas istabiņā. Gulta bija par daudz izgulēta, un izbalējušos, dzeltenos aizkarus, šķiet neviens nebija mainījis jau vairākus gadu desmitus.
Silvija jutās pagalam nogurusi. Izsalkums nomāca prātu, bet kunģis atteicās uzņemt barību. Jau bija satumsis . Vēl pirms stundas apmākušās debesis tagad pildīja miljoniem mazu un spožu zvaigznīšu.
Šis skats vienmēr viņu bija aizkustinājis. Maza būdama,Silvija ar interesi klausījās mammas stāstītās leģendas par vilkačiem, kam vienīgais draugs bija zvaigznes. Tikai tumsa ļāva tiem justies brīviem.
Šī leģenda vestīja, ka jauna un skaista meitene bija iemīlējusies kādā puisī, kas ,kā vēlak izrādījās bija vilkacis. Rokas viņiem esot bijušas saltas kā visaukstākā ziema. Un skatiens spējis hipnotizēt visus, kas gadījušies ceļā.
Protams, šī bija aizliegta mīla, un meitene bija jau saistīta laulības važām .Tajā mirklī ,kad šī meitene saprata, ka nēsā šī vīrieša bērnu zem sirds, viņa aizmuka. Gan no sava mīļotā, gan vīra.
Vēl šodien naktīs esot dzirdams, kā šis drūmais vilks gaudo uz mēnesi un lūdz mīlestību.Arī sieviete nav vairs spējusi mīlēt nevienu.
Šīs atmiņas pēkšņi uzjundīja šīsdienas nepatīkamos notikumus. Bet Silvija norāja sevi par tik aplamām domām. Noteikti pie šīs savādās sajūtas bija vainojams lielais satraukums dēļ tikšanās ar to nelieti, tēvu.
Silvija uzvilka savus brūnos, mazliet jau nonēsātos ādas zābakus, un apsēja mātes dāvāto vilnas šalli . Ārā nevarēja būt auksts . Pēkšņi viņai sķita,ka šīs telpas spiež viņu nost. Viņa vēlējās ieelpot svaigu gaisu.Lēnām pametusi savu istabu ,viņa ātriem,mazliet saraustītiem,soļiem virzījās uz izejas pusi. Reģistratūrā sēdēja gados veca, sirmu matu ērkuli pie skausta saspraudusi, sieviete. Tā kā šī bija pilsētas nomale, tad cilvēki te jau bija beiguši brīnīties par visādiem dīvaiņiem. Tieši to arī šī vecā kundze nodomāja par Silviju.Nakts vidū staigāt pa šādu vietu. Viņu jau ar uguni šādā laikā nedabūtu ārā pa durvīm. Nē, noteikti nē. Bet ,nevēlēdamās iebilst, sieviete tikai vāri ar galvu atmeta Silvijai sveicienu , un izlikās iegrimstam vecā nobružātā grāmatā.
-Šeit laikam viss ir saglabājies no kara laikiem .
Šī doma mazliet uzjautrināja Silviju. Izgājusi pa viesnīcas milzīgajām metāla durvīm, viņas plaušās ieplūda ilgi kārotais gaiss.Zvaigznes ,tik skaisti, veidoja bez vārdiem izstāstāmu pasaku.

-Aiznes mani vēl tālak
-Aiznes un nejautā kādēļ
-Zvaigzne, mans vienīgais glābējs
-cerība tālā un vārā

Silvija apgūlās vēl miklajā zālē un klusējot vēroja debess jumu. Tas likās tik skaists.

-Tikai tev vienai es ticu
-Tikai pēc tevis es alkstu
-gaidīšu mūžu ,ja vēlies
-Justu lai mīļoto plaukstu
-Pasaki mīļā jel kamdēļ
-Atdevi mani šiem vējiem?

Šie vārdi dzīvoja Silvijas prātā paši savu dzīvi. Un tikpat ātri ,kā tie parādijās, tie arī izplēnēja šajā noburti maigajā naktī.
Zāle, kas pēc lietus vēl glabāja mitrumu, kutināja viņas seju.Silvija nejuta drēgnumu,kas nodevīgi pārņēma katru viņas ādas šūniņu. Aukstums šobrīd likās tik nekaitīgs. Lēnām piecēlusies viņa ,pati nesaprotot iemeslu kādēļ ,sāka doties uz piķa melnā meža pusi.

-Neatstāj mani šai naktī
-Vienu bez siltajām acīm
-Mirklis un mīlēsi mani
-Mūžam, līdz dzisīsim zemei

Atkal jau vārdi mierināja un aicināja pe sevis. Lai gan parasti Silvija no tādām vietām nāvīgi baidījās, tagad viņai likās ka šī tumšā bērzu birzstala ir drošākā vieta uz pasaules. Viņas prāts nedomāja. Tā vienkārši likās pareizi. Soli pa solim ,viņa tuvojās milzīgajiem kokiem. Pagājusi garām pāris kokiem ,viņa sastinga. Viņas augumu atkal pārņēma jau iepazītās sāpes. Viņa nokrita uz ceļiem. Sarāvusies čokurā, kā jaundzimis bērns, viņa ķērās pie sirds, kaut gan labi zināja, ka tā nav medicīniska vaina. Pacēlusi acis, viņa sastapās ar jau iepazīto seju.

-Nebaidies, pasniedz tik roku
-nebaidies, būšu tev līdzās
-Saule vai lietus, diena vai nakts
-Dzīvosim cauri tam mīļā

Sāpes lēnām pagaisa. Ne vārda neteicis Andrejs pasniedza viņai roku. Viņš sajuta trīcam Silvijas rokas.
Šis plānais kašmira dzemperītis, ,kas sedza Silvijas augšdaļu bija daudz par plānu šādam laikam.Un galīgi nesaderēja ar šo dīvaino zaļo vilnas šalli un brūnajiem zābakiem. Andrejs pasmaidīja . Viņa nebija balles karaliene, vai arī izlutināta un izlaista pilsētniece. Tas viņa uzdevumu padarīs mazliet vieglāku.
Taču smaids tulīt arī pazuda .Silvija nemaz nebija pamanījusi šo mazo smaidu , kas varbūt kliedētu bailes. Viņas acis bija aizmiglojušas asaras. Baiļu asaras. Nekad dzīvē viņa nebija baidījusies tik ļoti. taču viņa atgrūda piedāvāto roku.
Katra ķermeņa šūniņa trīcēja no ledainā aukstuma. Andrejs apskāva Silviju,pat nelūgdams atļauju. Un viņa nemaz nepretojās. Nāsis sāka kairināt pazīstamā jasmīnu dvaša. Nemiers pēkšņi zuda. Pat Andreja ledus aukstās rokas likās karstākas par sauli. Maigās,mazliet vēl mitrās sūnas patīkami veldzēja kailos Silvijas stilbus. Un tā viņi tur stāvēja. Saprasdamies bez vārdiem.Bailes bija atstājušas Silvijas prātu un pārsalušo ķermeni pavisam. Silvija jutās nogurusi. Plakstiņi lēnām aizvērās , apziņu pārņema pārāk koši ,bet patīkami attēli, .Viņa aizmiga Andreja rokās. Silvija bija atdevusi savu ticību ,drošību un sevi Andreja rokās. Un jutās tik labi, kā nebija jutusies visā savā eksistences laikā. Kaut gan viņu starpā nebija bilsts neviens vārds. Viņus saistīja tikai klusums. Viegls un brīvs klusums.

/Autors : Kitija Namniece /

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!