“Ceļš uz elli”


3.nodaļa

…..

” Šodien , plkst 16.00 tiekamies manas bankas vestibilā. Tālakos norādījumus saņemsi ierodoties. Vēlams ievērot pienācīgu etiķeti. Piedalīsimies svinīgās vakariņās.”
Silvija vairākas reizes pārlasīja tēva atstāto ziņu .Tas mazliet satrauca Silvijas jau tā nobiedēto apziņu. Šīs nejaušās tikšanās ar svešinieku bija viņu izsitušas no ierastā dzīves ritma. No rīta,kad viņa atvēra acis,un saprata,ka atrodas savā pieticīgajā istabiņā, Silvija bija pārliecināta,ka prāts ir izspēlējis ar viņu nežēlīgu joku. Tas noteikti bija tikai sapnis. Viņa sevi uzskatīja par pietiekami gudru un sevi cienošu cilvēku,lai nekristu apskāvienos nepazīstamam vīrietim. Vīrietim,kas spēj radīt sāpes. Tas noteikti bija tikai ļauns murgs.Silvija devās augšup pa krāsu zaudejušām trepēm.
Tā kā viņa bija nogulējusi līdz vēlai pēcpusdienai , bija palikušas tikai pāris stundas, lai sagatavotos pasākumam. Silvija ar pilnu nopietnību piegāja pie sava drēbju plaukta. Un ilgi nevarēja izlemt, kas tēvam varētu patikt. Visbeidzot viņa paņēma sniegbaltu , zvanveida kleitu ,mazliet pāri celim. Augšējā daļa bija veidota korsetveidīga, kas Silvijai lika justies mazliet sievišķīgākai. Lai apsegtu kailos plecus viņa izvēlējās maigu, krēmkrāsas zīda šalli , un vērtējoši palūkojās spogulī. Silvija jutās pārsteigta. Viņai patika tas,ko redzēja.
Tumsnējā āda un kraukļmelnie mati kleitai lika izskatīties vēl greznākai.Matus viņa atstāja brīvi krītam, tie apakšdaļā mazliet lokojās, un Silvija līdzinājās kādai viduslaiku augstdzimušai dāmai.
Silvija arī nemaz tik ļoti neatšķīrās no tā laika sievietēm,jo arī viņai tika piemeklēts līgavainis, un viņai nebija vārda brīvības, lai atteiktu.
Drūmi pasmaidījusi savam atspulgam ,Silvija devās uz norunāto tikšanās vietu.

Pēc ceturdaļstundas viņa jau atradās Vendiksa bankas vestibilā. Kā jau visas vietas, kas bija tēva pakļautībā , arī šī izcēlās ar pārlieku greznību. Apzeltītās arkas, plašumi, kādus varētu izmantot pāris dzīvojamām mājām , eleganti ģērbušies darbinieki.
Silvijai derdza šī pārlieku lielā greznība. Milzīgie ozolkoka galdi, pie kuriem strādāja bankas darbinieki Silvijai atgādināja galdnieku darbnīcu. Pēc viņas domām viena tāda galda cena spētu krietni pārspēt tos izdevumus, ko viņas ar māti tērēja mēnesī. Atkal jau uzmācās riebums.
Silvija lēnām piegāja ,pie viena no galdiem, ko rotāja tikpat masīva, zeltīta izkārtne ar uzrakstu informacija.Sieviete platoniski uzsmaidija Silvijai.Viņai tika parādīts lifts, ar kuru,braucot līdz 6.stāvam,Silvija nokļūs pie mistera Vendiksa kabineta.
Ievilkusi lielu malku gaisa Silvija devās lifta virzienā. Nokļuvusi pie tēva kabineta durvīm,viņa klusu pieklauvēja. Atskanēja ,viņasprāt,pārlieku draudzīgs uzaicinājums ienākt. Laikam jau tēvs gaidīja kādu savu partneri, jo ja viņš zinātu kas atrodas aiz durvīm ,tad balss skanētu daudz draudīgāk.Par to Silvija bija pārliecināta. Viņa pēc iespējas vienaldzigāk atstūma durvis ,un iesoļoja iekšā.

……..

Ronalds ar pārsteigumu vērās savā meitā. Nenoliedzami Silvija izskatījās apbrīnojami skaista. Apbrīnojami līdzīga savai mātei. Viņam sirdī iedzēla sāpīgās atmiņas. Bet Ronalds tās ātri vien nomaskēja aiz bezpersoniska smaida.
Silvija un viņas māte bija pelnījusi visu to ,kā viņas bija dzīvojušas šos gadus. Viņš bija atdevis savu sirdi tai nodevīgajai melei, Silvijas mātei. Un vina aizbēga. Aizbēga ar viņa bērnu zem sirds. Nodeva viņu. Un nodevību viņš nepiedod nekad. Un drīzumā Silvija būs prom, un šīs atmiņas viņš varēs noglabāt zemapziņas vistumšākajā stūrī.
Ironiski, ka tieši Silvija un viņas dzīve tiks ziedota viņa labā. Un jau atkal Ronalda sejā parādijās ļauns smaids.

-Paldies, ka esi saposusies.Vismaz nebus jākaunas no pārējiem vakariņu biedriem.

Jau atkal sie vārdi,kā apslēpta naidnieka bulta, triecās Silvijas sirds virzienā.Taču pret šādām bultām Silvijas sirds bija kļuvusi tēraudcieta.

-Bet tev mazliet būs jāpagaida.Man vēl jāparaksta daži dokumenti,pirms dodamies.Pa to laiku varēsi iepazīties ar savu izredzēto.

Silvijai sametās nāvīgi bail. Viņa nebija rēķinājusies, ka tik ātri tiks iepazīstināta ar tēva izraudzīto līgavaini.

-Saule vai lietus, diena vai nakts
-Dzīvosim cauri tam mīļā

Jau atkal šie vārdi atskanēja Silvijas prāta. Nē, tas nevarēja būt.
Pagriežoties pret kabineta durvīm piepildījās Silvijas visļaunākais murgs. Durvīs stāvēja pie tēva mājas satiktais milzis.Tikai šoreiz džinsus bija nomainījis nevainojams melns,kokvilnas uzvalks. Varbūt vienīgi piedurknes bija mazliet par garām.

-Sveika Silvija,esmu Andrejs Stasins. Jūsu tēva darba kolēģis. Un šovakar arī jūsu pavadonis.

Andrejs lēnām tuvojās Silvijai un ar maigu kustību noskūpstīja viņas roku.Andreja lūpas bija daudz aukstākas,kā todien sajustās plaukstas. Bet par brīnumu Silvijai pat patika šis pieskāriens.
Tēvs ar nepārprotamu žestu Andrejam lika saprast, ka vēlas palikt viens ar saviem darbiem. Andrejs piekrītoši pamāja un devās uz durvju pusi.Silvija, kā nokaunējies kucēns ar nodurtām acīm sekoja viņa pēdās.
Tiklīdz kā viņa bija aizvērusi kabineta durvis, sirdī atkal parādijās nodevīgā sāpe. Andrejs vinu pētīja pārāk cītīgi .Un no viņa akmenī kaltās sejas nevarēja nolasīt, vai viņam patika tas ,ko viņš redzēja .Sāpes pieņēmās spēkā.Silvija bezspēcīgi noslīga uz ceļiem.Rokas viņai bija krīta baltumā. Andrejs pēkšņi aizgriezās.Un sāpes tajā pat brīdī pazuda kā uz burvja mājiena.

-Piedod.Lūdzu nebaidies no manis un tev nesāpēs.

Šie vārdi tiešām izklausījās nožēlas pilni.
Vienā mirklī Andrejs jau atradās tik tuvu Silvijai, ka pat pasaulē visplānākajai sienai nepietiktu vietas starp viņiem.

-Tu esi tik neaprakstāmi skaista.Un tu būsi tikai mana.

Viņa ledusaukstās lūpas tikpat ātri piekļāvās Silvijas purpursarkanajām lūpām. Silvijas sirds saka dauzīties ātrāk,kā jebkurš pasaules pulkstenis.Plaušas izmisīgi tvēra gaisu.

-Un šī šalle tev piesāv daudz labāk, kā tā,kuru tu biji uzlikusi vakar.

Silvijas sirds saka dauzities pārmērīgi ātri , bija sajūta, ka vsa pasaule brūk. Tātad tas nemaz nebija sapnis. Tas tiešām bija noticis.
Silvijas prātu nodarbināja tikai daži jautājumi.Vai šis Andrejs zināja viņas un tēva plānus?Vai tas jau bija izplānots pirms viņa bija ieradusies šeit? Un kas tā pa zemisku spēli ,ko sarīkojis tēvs?
Un tieši kāda loma šajā šarādē bija atvēlēta viņai?

…………

Vakariņās piedalījās tikai pieci, tēvam tuvi cilvēki. Silvestrs, kā sauca tēva labo roku biznesa darījumos, bija korpulents, ar pārāk īsu augumu apveltīts vīrelis. Pēc skata viņam varetu dot kādus piecdesmit gadus. Varbūt pārāk izteiktais dubultzods lika viņam izskatīties vecākam.
Taču nauda spēja notušēt jebkuras nepilnības, jo viņa pavadībā gozējas Viktorija. Tā sauca Silvestra nesen apņemto kārtējo sievu. Ar savām medus brunajām acīm un mazliet par daudz pārbalinātajiem, karē griezuma matiem , viņa bija šī vakara vīriešu kaisles un uzmanības objekts.
Tērpusies krēmkrāsas vakarkleitā, kas pilnībā atsedza viņas porcelānbaltos plecus, Viktorija izbaudīja sev veltīto uzmanību.Jā, nauda tiešam spēja darīt brīnumus. Tāda kā Viktorija daudz labāk derētu kādam kena līdziniekam.
Protams Andrejs, un Silvija šovakar tika pielīdzināti tēva tuvākajiem cilvēkiem.Nākamais Ronalda izteiktais tosts lika Silvijas dzīslām saspringt tik spēcīgi ,kā važās saslēgtam , uz nāvi notiesātam briesmonim.

-Laikam beidzot būtu laiks Jums atklāt kāds ir šo svētku iemesls.

Viktorija, kā jau vakara karalienei pienāktos apstiprinoši ,ar pārāk tēlotu smaidu steidzinaja Ronaldu.
Taču šajā telpā Ronalds bija vienīgais vīriešu dzimtas pārstāvis, uz kuru Viktorijas naudaskāras pavedināšanas spēlītes neiedarbojās. Un tas tracināja Viktoriju .Jo šī sieviete nebija radusi saņemt atraidījumus. Šī suņa un kaķa spēlīte turpinājās visu šo plēsoņu pazīšanās laiku.

– Vēlējos paziņot , ka mans uzticamais draugs Andrejs ir lūdzis manas meitas roku. Un es,protams devu savu svetību šiem mīlniekiem.
Tad pāris minūšu laikā no Ronalda mutes bira vārdi, kas veidoja ļoti labi pārdomātu stāstu par to, kā Silvija iepazinusies ar Andreju ,un cik strauji uzliesmojusi abu kaisle.
Šis stāsts apliecināja to, ka Silvija nebija nekas vairāk kā nesaraujamos pavedienos sapinusies ,izmisusi lelle, bet pavedienus vadīja Ronalds. Tas nozīmēja, ka viņa ir nolemta . Vairs nebija iespēja atkāpties.

-Ronald, es protams atvainojos, bet vai mēs ar Silviju drīkstētu doties?Gan jau jums ir daudz kas ko parrunāt, tadēļ, nesaskatu jēgu mums šeit uzkavēties.Bez tam, diez vai Silvijai būtu interesanti klausīties par biznesa darījumiem.

-Protams, mēs taču neaizkavēsim mīlētājus ar runām par mūsu bankas finanšu atskaiti.

Turpmākais paskrēja vēja ātrumā. Vienu brīdi Silvija atradās restorāna mājīgajās telpās, bet jau nākamaja sēdēja melnā, bet diezgan omulīgā nissan markas automašīnā.Un vēl pēc mirkļa atradās lielas savrupmājas priekšā .
Arī šeit iebraucamo ceļu slēpa bērzu aleja. Bet, salīdzinot ar tēva namu, šeit tie radīja mājīgu, un mazliet noslēpumainu atmosfēru. Arī ēkas ārpuse, ļāva Silvijai rāmi ieelpot. Viktorijas laikmeta stils, šo māju padarīja par pili. Baltie, velvētie terases griesti ļāva cerēt , ka arī iekšpuse neliks vilties.

-Varbūt viss nemaz nebūs tik nožēlojami.

Viņa tiešam nejutās ne kripatiņu vīlusies , kad aplūkoja nama iekšpusi. Lai gan šis nams nebija ne tuvu tik milzīgs kā Ronalda rezidence, tomer daudz mājīgāks. Kā pēc mirkļa Andrejs bija stāstījis , katra lieta, manta un mebele šajā namā bija viņa ģimenes roku darbs. Gan ēdamgalds, kam vienīgā balsta kāja bija veidota divu, ar kakliem savijušos gulbju formā, gan Silvijas gulta, ko sedza zilganmelns baldahīns, kas bija piestiprināts pie griestu augšējās sijas ar ,pēc Silvijas domām ,parāk plānu drāts pinumu.Taču iebilst viņa neuzdrīkstējās.
Varbūt vēlāk .
Silvija bija pārāk nogurusi , un vēlējās mazliet atsvaidzināties. Taču nezinādama par šo plānu maiņu , viņa nebija parūpejusies par apģērbu .
Andrejs bija sapratis Silvijas vēlēšanos, un ļāva paņemt kaut ko no sava skapja. Silvija izvelējās ērtu , pārāk platu kokvilnas krekliņu un šortus, kas sniedzās krietni pāri celim.Atgriezusi karstā ūdens padevi, viņa sajuta , kā telpu piepilda tvaika garaiņi .Atgriezusies istabā,Silvija pamanīja, ka Andrejs nav pametis viņas istabu, ka to darītu katrs pieklājīgs vīrietis.

-Ja tu domā , ka šeit būs kas tāds ar ko tu varētu pamielot acis. tad tu smagi kļūdies.Tikpt labi tu varētu vērot kādu ,vel nenobriedušu , un ar putītem apsēstu pusaudzi.

Lai gan Silvija centās šos vārdus izteikt pec iespējas ciniskāk, tomēr saprata, ka šie vārdi kā bumerangs iedragā pašas apziņu.
Kādēļ viņa nevarēja izskatīties kā Viktorija? skaista, nobriedusi sieviete, kas padarīja vīriešus trakus un atkarīgus no viņas?
Pārdomas pārtrauca pārak cieši pievērstais skatiens. Par Andreja klatbūtni Silvija bija piemirsusi. Viņa juta, ka vaigos iezogas nodevīgas sartums, tadēļ aizgriezās. Lēnām devusies uz tvaika piepildīto vanasistabu, Silvija nepamanīja , ka Andrejs viņai seko.
Sajutusi plaukstu pieskārienu savam kaklam, Silvija sarāvās, tacu nepretojās. Šīs sajūtas Silvijai bija svešas,un viņai radās pēkšņa vēlme tās izzināt. Ar mugurpusi piekļāvusies Andrejam, viņa padevās, ļaudama kleitai noslīdēt atstājot viņu gluži kailu gandrīz nepazīstama vīrieša priekšā.Bet neizprotamu
iemeslu dēl viņu starpā valdīja beznosacījuma uzticība. Andrejs uztvēra šo zīmi un arī pats ātri vien atbrīvojās no drēbēm .
Pēc mirkļa viņu kaisles pārņemtos ķermeņus ieskāva ūdens šaltis.Ūdens viegli lāsoja pa visu Silvijas kermeni, pētīdams katru augumma collu. No sākuma mazliet uzkavējies samtainajos matos, tas turpinaja savu ceļu gar slaido kaklu, līdz krūšu iedobītei, kur Andrejs pārtrauca tā uzvaras gājienu. Spēji pagriezis Silviju pret sevi ,viņs ar lūpam aizskāra Silvijas krūtis. Viņa labpatikā ievaidējās.Šis saltums ,kas piederēja Andreja lūpām vēl vairāk iekvēlinaja Silvijas jau tā sakarsēto miesu.
Jusdams Silvijas tīksmi, Andrejs spēji atgrieza auksti ūdens krānu. Redzēdams Silvijas sašutuma pilno skatienu , Andrejs Labpatikā smadīja.

-Tagad mazā muļķīte sapratīs ka ir atkarīga no manis.

Ne vārda neteicis,Andrejs pagriezās un izslīdēja no šīs, pirms mirkļa ar baudu piesātinātās telpas.

Dusmas,kas bija pārņēmušas Silvijas trauslo augumu, plosīja atņemdamas kaut mazāko saprāta palieku. Viņas ķermenis un apziņa bija pazemota. Kauns,kā nevaldāma smagu un naida pievilkušos dubļu lavīna apraka jebkādus cerību starus, ka varbūt tomēr viss nebūs tik ļauni.
Pēc Silvijas domām tēvs bija atradis veidu , kā caur Silviju mierināt savas negausīgās dusmas un atriebes kāri pret savu māti.Vienīgo cilvēku, kas nebija klanījies šī egocentriskā muļķa priekšā. Un to ,noteikti, Ronalds nebija piedevis, lai gan jau pārāk daudzi gadi bija zuduši nebūtībā.
Bet pagaidām Silvija neuzzinās ,ka šim darījumam ir daudz lielāks mērķis, kā atmaksāt senu pāridarījumu. Varbūt vēlāk .Ar laiku viss nostāsies kā tas jau bijis plānots pirms Silvijas dzimšanas.
Drīz.Ļoti drīz.

/Autors : Kitija Namniece /

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!