“Ceļš uz elli”

5. nodaļa

Silvija baudīja Andreja pagatavoto jēra gaļu siera mērcē, kas ,jāatzīst bija garda. Lai gan Silvija nebija dārzeņu piekritēja,šovakar tie neizraisīja riebumu un sliktu dūšu. Lielu lomu noteikti nospēlēja piespiedu ieturētais trīs dienu gavēnis kopš ierašanās šajā namā.
Taču vakardienas strīds vēl joprojām radīja bažas. Lai gan Andrejs bija licies pārāk narcistisks, vakar strīda laikā Silvija bija ievērojusi ko bezgala pazīstamu šī vīrieša acīs. Ko līdzīgu nožēlai un izmisumam. Varbūt šī šarāde nodrošināja viņa izveidoto maitas gabala lomu, kas savās dzīlēs slēpa dziļas un neremdināmas sāpes?Pirmo reizi Silvija juta ,ka ir vajadzīga viņam tikpat ļoti cik viņš viņai .Pastūmusi malā pusapēsto jēru, Silvija nolēma uzmeklēt Andreju. Ejot caur viesistabu, Silvija apstājās pie milzīga spoguļa kas sedza pusi no labās viesistabas sienas . Mati bija mazliet par taukainu, un izbalējušie džinsa šortiņi radīja iespaidu ,ka Silvija ir kāda pagājušā gadu desmita vesterna dalībniece. Taču šobrīd izskats nebija galvenais.
Silvija vēlējas pierādīt , ka ir gatava piederēt Andrejam. Kļūt par daļu no viņa iekarojumiem. Par daļu no īpašumiem.
Andreju viņa atrada sēžam saimnieku istabā pie kamīna. Viņa acis no bezkaislīgi melnām bija pārtapušas par medusbrūnām .Kā ievainots dzīvnieks, viņš slēpās no savām sāpēm. Slēpās aiz vienaldzības maskas. Pamanījis nelūgto viesis, Andrejs strauji uzlēca kājās un jau atkal tikko tik cilvēcisko seju pārņēma stindzinošs dusmu vilnis. Taču šoreiz Silvija bija tā, kura tuvojās Andrejam. Ar maigu rokas kustību viņa piespieda savas lūpas Andrejam .Skūpsts bija brīnišķīgs . No sākuma kautrs, bet pēc brīža jau kaisles pārņemts. Silvijas plaukstas pētīja katru viņa ķermeņa sprīdi. Glāstot plecus, muguru , gurnus Silvija juta Andreja pieaugošo kaisli. Viņš neaizmuks. Šoreiz ne.
Protams Andrejs alka izbaudīt šīs muļķītes miesu. Viņam šobrīd bija vajadzīgs mierinājums .Bija nepieciešams novērst domas no grūstošajām atmiņām , kas piesārņoja galvu .Un šis būs lielisks veids kā to izdarīt. Kaķa un peles spēlītes bija beigušās tā īsti nemaz nesākoties.Viņa bija pakļāvusies un gatava izpildīt katru viņa iegribu. Andrejs pagrieza viņu ar mugurpusi pret sevi. Viņš nespēja noskatīties Silvijas lūdzošajās acīs. Ne šovakar. Silvijas drēbes tika saplēstas , savas Andrejs nemaz negrasījās novilkt.Žņaudzošie pirksti atstāja īpašuma zīmogu uz viņas kakla. Andrejs,nemaz nepārliecinoties vai Silvija ir gatava,ieguva viņu .Silvijas rokas un stilbi smeldza no sāpēm . Taču pretoties nebija jēgas. Andrejs bija pārāk spēcīgs. Kaisle bija pāraugusi nesavaldāma agresijā un Silvija tikai lūdzās lai viss ātrāk beidzās. Pēc brīža Andrejs atslāba izjuzdams gaidīto apmierinājumu. Silvija pat neatskatoties paķēra auduma paliekas, kas pirms brīža bija viņas apģērbs un skriešus devās uz savu istabu. Aizvērusi durvis ,Silvija sabruka. Viņai bija vienalga par kailumu, Sāpes bija pārņēmušas visu viņas augumu. Ķermeni klāja zilumi, kā pierādījums tikko notikušajam atriebes aktam .Pieglaudusies vēsajam klonam, ar asarām izvagoto seju, Silvija ieslīga saldā un nomierinošā miegā.Vismaz uz mirkli viņai bija ļauts justies laimīgai .Justies mīlētai . Šobrīd tikai sapņi spēja dzēst nodarīto. Tikai tumsa un sapņi.
……
Andreju bija nobiedējusi paša dusmu un agresijas lēkme. Viņa nebija pelnījusi tādas sāpes. Par to ka viņa bija jaunava viņš bija pārliecināts . Lai gan ar prātu tas nebija saprotams. Viņa bija glīta,gudra un patīkama sieviete. Taču šovakar viņš bija iznīcinājis viņas dvēseli.Par to viņš bija pārliecināts. Baidoties par savu nodarīto ļaunumu Andrejs devās apraudzīt Silviju.Atradis viņu aizmigušu uz aukstās ,rudens vēju izpūstās klona grīdas, Andrejs lēnām ,nepamodinot aizmigušo un pārāk cietušo Silviju , pacēla viņu uz savām nolādētajām plaukstām un iecēla viņu gultā. Tas miers un ticība,kas pildīja Silvijas sirdi,grāva Andreju. Uzjundīja atmiņas un grauza viņa jau tā nekam nederīgo dvēseli. Naids, dusmas bezspēcība. Tās bija vienīgās nodevīgās jūtas,kas bija atteikušās pamest viņa sašķaidīto prātu. Tomēr Silvija bija savādāka. Viņas klātbūtnē Andrejs domāja par sauli, jūru,kaisles pilnām naktīm.Par rītiem, kad saule skāva attālos kalnus, maigi kutinot to baltos vaigus. Par vakariem, zvaigžnu un mēness bezvārdu deju.Nakts. Kā viņa varēja būt reizē tik maigi sildoša un primitīvi bīstama?
Jau kopš dzimšanas Andrejs bija dievinājis naktis. Brīžos,kad bija nobijies,Andrejs regulāri bija devies uz priežu silu,kur stundām bija uzticējis savas bēdas puskaltušam alksnim. Tāpat kā Andrejs arī šis , karstuma nomocītais koks bija dzimis vietā,kur tam nebija nekā tuva. Arī viņš auga vidē, kur it kā iederējās ,bet tā īsti nepiederēja.Vietā,kur viņa dzīve nolemta mokām,bez viņa viedokļa. Un atlika vien samierināties un piedot. Piedot liktenim par šo bezmērķīgo joku.Alkšņa stumbrs bija ass, miza bija raupja,tomēr kad tas tika skāris viņa vaigu,Andrejs bija atradis vislaimīgāko brīdi šājā sāpju burbulī,ko citi labprātāk sauca par dzīvi.
Apsedzis un parliecinājies par Silvijas labsajūtu, ieritinoties siltajā dūnu segā, Andrejs devās prom.Izejot no istabas ,Andrejs vēl reizi palūkojas uz snaudošo Silviju,un deva sev solījumu. No šī brīža viņš mainīsies. Viņa dzīvos kā no pasakas aizmukusi princese. Vismaz laiku ,kamer atradīsies šeit,Bet viņa prāts neparedzēja kā šis vakars visu mainīs. Mainīs uz slikto pusi.
…..

Rīts pienāca pārāk ātri. Saule jau rāpoja pāri vēl iemigušajiem kokiem, lēni,ar stariem tos sapurinot. Acis bija smagas. Viņai nebija spēka atdarīt plakstiņus. Sapnis bija devis Silvijai spēku.Spēt pieņemt likteni. Būt gatavai pazemojumiem,nievām un sāpēm.Izkāpusi no gultas,Silvija piegāja pie naktsgaldiņa un ielūkojas spogulī.Kakls, vēders un mugura bija klāta ar zilumiem.Zem acīm bija maisiņi un āda sūrstēja.Bet tas nebija svarīgākais.Ticība un cerība bija mirusi. Acis bija tukšas kā visdziļākais geizeris. Silvijas būtība bija mirusi.Kailais augums liecināja par viņas bezspēcību.Par viņas gļēvulību un naivo uzticību. Taču tagad tas bija zudis. Viss būs savādāk.Priekšā bija kristālbalta lapa. Tikai šoreiz no tās tiks dzēsti pāris vārdi. Vārdi,kas vēl vakar bija piederīgi Silvijas dvēselei.
….

Andrejs jau sedēja ēdamistabā. Domas nepameta Silvijas acu skatiens, kuru pildīja vienīgi lūgums un cerība.Cerība, ka šis enģelis ir pelnījis labaku dzīvi kā šī.
Šo pārdomu burbuli pardūra viegla vēja plūsma,kas pavadīja Silvijas liego gaitu iesoļojot istabā.Andrejs acumirklī saprata, ka ir iznīcinājis ne tikai Silvijas dvēseli.Melnie mati, kas agrāk bija darījuši šo glīto seju vēl pievilcīgāku,šobrīd atgādināja nesavaldītas,brīvi mīlošas un nepakļāvīgas laupītājas tēlu. To papildināja batikotie, pieguļošie džinsi un ķiršsarkans krekliņš ar v veida kakla izgriezumu.un pieskaņoti kovboja tipa zābaki. Bija zudis tas gaismas oriols, kas viņu darīja tik līdzīgu neaprakstāmi skaistam un labestīgam enģelim. To bija aizstājusi bezsirde ar vienīgo domu iznīcināt visu, ka tai gadīsies pa ceļam.
Paldies Dievam,ka šodien viņi jau dosies ceļā. Vēl pāris stundas un viss būs beidzies. Silvija jau bija lietas kursā par šodienas plāniem. To viņa bija sapratusi pēc visai nelaipna kaplotāja norādījuma sakravāt savas mantas līdz brokastu laikam.
Vienīgais mīnuss bija tas, ka neviens pat nepapūlējās paskaidrot kāds ir šī izbrauciena galamērķis. Bet Silvijas domās tam nebija nozīmes.Tas nemainīja viņas stāvokli šajā šarādē.

-Silvij,es vēlejos pasacīt, ka vakarvakarā…

-Nevajag Andrej, vakardiena ir nenozīmīga pagātne, par kuru nav verts muti dzesēt.

Andrejam šie vārdi ieurbās dvēselē dziļāk, ka tas būtu nepieciešams. Vairs nebija cerību visu vērst par labu.Varbūt tā tam jābūt. Kurš gan ļautu izbaudīt laimi Princesei un morālam kroplim? Tam vienkārši nebija nākotnes.

-Mēs dosimies ceļa tūdaļ pec maltītes. Ceļs būs visai garš un nogurdinošs.

Vai tiešām episka vienaldzības maska spēj aizstāt maigumu un sirds siltumu? Jau vakarā viņš varēs kārtot savas trulās prātulas pa plauktiņiem glužī kā sen aizmirstas grāmatas tā jau pārpildītajā domu labirintā.

Vārdi smacēja. Sirds,viņasprāt,bija bija piesūkusies līdz malām ar šo bezceīgo naidu un zemiski banālajām dusmām. Katrs sprīdis,ko veica viņas pēdas,elpa-pēc kuras tik izmisīgi alka plaušas,vārds,kuru tik aukstu veidoja agrāk tik pateicīgās lūpas,smeldza. Smeldza līdz tumšās dvēseles dziļumiem.Taču nekas vairs to nespēs mainit.Varēs nievāt,rīkot,pazemot viņas ķermeni. Šo tukšo un platonisko apvalku.Taču dvēseli neaizskars neviens.
Gluži vienkārši.kā var iegut ko tādu,kas zudis nebūtībā?

/Autore : Kitija Namniece /

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!