“Ceļš uz elli”

1.Nodaļa

Nav nemaz tik traki.Silvija vairs nebija bērns.Nē, viņa jau sen tāda nebija.Bet kurš gan to saprata? Acis bija sausas. Nebija vairs spēka raudāt.Un viņa to nemaz nevēlējās.Bija jāsāk jauna dzīve. Viss no nulles.Priekšā bija saruna ar,viņasprāt,visbriesmigāko cilvēku pasaulē.Ronalds Vendikss bija mazliet pāri pusmūžam. Iesirmie mati,kas slīga pāri pierei,nedaudz par daudz aizsedzot ogļmelnās acis, sķita vienīgie kas nodeva vīrieša īsteno vecumu. Par savu izskatu šis vīrietis rūpejās daudz.Kā šķita Silvijai-par daudz. Kaut gan Silvija bija šī vīrieša miesa un asinis,tomēr nebija mantojusi gandriz neko no sava tēva. Salīdzinoši ar tēva garo un stalto augumu, Silvijai bija jāsamierinās ar mazliet pāri metram un sešdesmit centimetriem garo augumu. Kā viņai pašai sķita, augums izskatījās pārāk bērnišķīgs.
Vienigais, ko viņa tiešām dievināja,bija kraukļmelnie, biezie mati. Vienīgā atstātā piemiņa no mammas. Atceroties, kā bernībā māte pirms gulētiešanas,to apsedzot ,ar saviem ,vienmēr pēc jasmīniem dvakojošiem matiem, bija aizskārusi vaigu,acīs atkal parādījās nodevīgs miklums.
Bet nē, Silvija noslēpa šīs atmiņas savas apziņas vistumšākajā stūrī,un apņēmās šobrīd nedomāt par slikto.Šīs domas viņa taupīs vēlākam laikam.Tagad viņa tiksies ar tēvu. Tas ir viss ,par ko šobrīd viņai jādomā.Mašīna sāka bremzēt , un Silvija palūkojās caur dubļiem notašķīto logu.Sliktās atmiņas uzvirmoja no jauna.Priekšā vērās grezna, ar bērziem aizklāta terase. Kaut gan bērziem vajadzēja radīt mājīgāku atmosfēru,tomēr Silvijai šī ēka likās piesūkusies ar pelēcīgu vienaldzību un dusmām. Ar dusmām,ko tēvs juta pret māti . Bet viņai vajadzēja iet. Silvija to bija apsolījusi mātei. Solījumu viņa uzskatīja svarīgāku ,kā kādus štrunta papīrīšus,kas tika apzīmogoti ar notāra zīmogu.Pēc Silvijas domām solījumam bija neizdzēšama un nebeidzama vērtība.Ievilkusi trīs dūmus no savas mentola cigaretes,vina izkāpa no mašīnas.Piegājusi pie masīvajām okerkrāsas koka durvīm,viņa dziļi ievilka elpu.
-Man tas jāizdara!

……..

Durvis atvēra sakumpis , gadus septiņdesmit vecs sulainis. Seju viņam klāja,pēc Silvijas domām,kādā kaujā iegūtas rētas.

-Sveicināta misis Vendiksa.Jūsu tēvs šobrīd ir aizņemts,bet mirkli uzgaidiet,viņš jau gaidīja Jūsu ierašanos.Varbūt varu Jums piedāvāt ko atspirdzinošu?

Vecā vīra balss bija nepanesami spalga. Silvijai bija žēl šī vīrieša. Antonijs, jeb kā Silvija bērnībā viņu bija iesaukusi par antiņu,šī vārda vislabākajā nozīmē,bija ,viņasprāt, vissirsnīgākais cilvēks šajā namā.

-Paldies, bet nē antiņ.Neesmu izslāpusi. Cik ilgu laiku man būs jāuzgaida? Varbūt man atbraukt kādu citu reizi?

Šī doma negribot sagādāja Silvijai prieku.Tiešām,šobrīd viņa labprāt vēlētos iziet pa šīm durvīm un neatskatoties pamest šo māju uz visiem laikiem.

-Nē, kundze uzgaidiet, es pazinošu,ka esat ieradusies.Tas aizņems tikai dažas minūtes.

Kaut gan Silvija bija pārliecināta, ka tēvs noteikti jau ir lietas kursā par vinas ierašanos, viņa ļāva Antonijam iet. Šī bija tēva ierastā metode. Tas viņam lika justies svarīgam.Ļaut,lai cilvēks gaida izdevību skatīt viņu vaigā. Pat ja tā bija viņa meita. No jauna Silvijai uznāca riebums.Ja kāds spētu saprast,cik lielu naidu viņa izjuta pret šo cilvēku.
Viņas pārdomas pārtrauca trepju radītā krakšķošā skaņa,kas liecināja, ka Anatolijs jau nāk atpakaļ.

-Varat doties .Tēvs Jūs jau gaida savā kabinetā. Cerams pievienosieties mums uz vēlajām pusdienām? Būtu ļoti jauki redzēt vēl kādu pusdienojam kopā ar saimnieku?

Lai ka gribējās atteikt, tomēr paskatoties šajā,grumbu savagotajā sejā , Silvijai palika žēl vecīša. Ja viņa varēs pārciest šo sarunu, tad vakariņas būs kā medusmaize.

– Protams antiņ, bet ar norunu, ka arī tu mums pievienosies pie galda.Neuztraucies, tēvs neko neteiks.Es par to parūpēšos.

To pateikusi, Silvija cik vien atri varēja,soļoja augšā pa šīm vecajām koka trepēm.Viņa vēlējās lai viss ātrāk būtu galā.Iegājusi kabinetā, Silvija pamanija, ka tajā neviena nav. Viņa pievērsās stiklotajai vitrīnai ,kas bija aizņēmusi visu kabineta aizmugurējo sienu. Tajā glīti un rūpīgi bija novietoti goda raksti, antīki māla podi, un tēva jaunās ģimenes bildes. Kaijaku brauciens, peldes, golfa laukums-viss liecināja,ka tēvs jūtas laimīgs. Tāds, kāds pēc Silvijas domām vinš nebija bijis kopā ar viņas māti.

-Prieks,ka esi ieradusies Silvija.

Šī balss vinu satrūcinaja līdz pirkstu galiņiem.Šo balsi viņa pazina.Šo balsi vina nīda.Silvija lēnām pagriezās pret durvīm .Tēvs kā parasti izskatījās labi. To nevarēja noliegt. Staltais augums, ko sedza purpurkrāsas t krekls un brīvi krītošas lina bikses,vēl vairāk izcēla šī vīrieša spēku un mednieka instingtu.Silvija mēģināja radīt iespaidu,ka ir mierīga, kaut gan viss viņas augums drebēja. Vina lēnām atslīga pārkarsušajā melnās ādas dīvānā,kas bija novietots blakus stikla vitrīnai.

-Man nebija citas iespējas,kā ierasties. Es to biju apsolījusi mātei

Telpu piepildīja gārdzoši smiekli.

-Jā, tavi uzskati par solījumiem man allaž ir sagādajusi prieku. Dažbrīd man škiet, ka ja tu,Silvij,apsolītu kadam viņa vietā mirt, tam nolemtajā laikā, tad to tu arī izdarītu.

Protams,tas Silviju aizskāra, bet gadu laikā viņa bija tik ļoti pieradusi pie tēva pazemojumiem, ka tie vairs nespēja tik sāpīgi iedzelt.

-Varbut ķeramies pie lietas? Kas bija tas, kas pēc desmit gadu klusēšanas lika mani uzmeklēt un pieprasīt lai es ierodos?
Ronalds domīgi nopētīja savu meitu.
Cik ļoti viņa atgādināja māti! TO staiguli, ko viņš labprātāk būtu izsvītrojis no savas dzīves, ja vien nebūtu šī negadījuma.Silvijas. Jā, tieši par negadījumu Silvija tika uzskatīta tēva acīs.

-Labi, lieta ir tāda, ka man ir nepieciešama tava palīdzība.Ja būtu cita iespeja nebūtu tevi traucējis.Manai bankai ir uzradies pārpircējs,kuram rokā ir ļoti daudz trumpju.Un ar godīgiem paņēmieniem es viņu nespētu uzveikt. Viņš ir tava vecuma . Divdesmit sešus gadus vecs specialists. Es pat teiktu ģēnijs. Un man radās ideja.

Tika ieturēta samākslota pauze,kas radīja tik sakaitētu atmosfēru,ka vismazākā dzirkstelīte varētu pazudināt šo namu līdz ar pamatiem.

– Ja tu esi mantojusi kaut mazumiņu no savas mātes netīrajiem savaldzināšanas paņēmieniem , tad varēsim vienoties. Protams,ne par baltu velti. Ja izpildīsi manu uzdevumu, šī māja,un viss kas saistīts ar to,tiks norasktīta tev. Un protams es parūpēšos par krietnu naudas pūru , lai tu varētu dzīvot nebēdājoties. Tev tikai jāpanāk lai viņš tevī iemīlas, un lai apprecas ar tevi. Tā teikt atsakās no mūsu,precīzāk manas bankas.Manuprāt godīgs darījums?

Silvijai pārskrēja auksti drebuļi. Tēvs viņu uzskatīja par ieroci savās netīrajās spēlītēs. Un precēties? Kā gan viņam varēja ienākt prātā ,ka viņa piekritīs laulībām,kas izglābs tēva uzņēmumu?
Tajā brīdī vēlreiz atskanēja tēva balss.

-Aizmirsu tev piemetināt, ka ja palidzēsi man, tad tava māte tiks uzņemta labākajā aprūpes centrā un es segšu visus izdevumus.

Silvijai tas likās zemiski. Gadiem ilgi tēvs bija zinājis,ka māti moka smaga kaulu slimība, un zināja,ka viņām nepietiek naudas lai māti iekārtotu atbilstošā aprūpes centrā.Viņš pārāk labi pazina meitu . Ronalds zināja, ka viņa mātes dēļ būs gatava uz visu. Silvijai bija jāpiekrīt , jo māte bija viņas dēļ veltijusi visu savu dzīvi .Silvija mātei to bija parādā!

-Esmu ar mieru.

Silvija pat nobrīnījās cik vienaldzīgi izskanēja šis teikums.

-Saki,kas jādara, un es izpildīšu visu ko tu liksi .Bet man vajadzīgs kāds rasktisks apliecinājums,ka palīdzēsi manai mātei.

Kapēc Silvijai radās ļoti sliktas priekšnojautas par šo darījumu?Bet viņai veiksmīgi izdevās aizgaiņāt šīs nospiedošās domas.

-Es to daru tevis dēļ mammu.

Viņa šos vārdus čukstēja tik ilgi,līdz mazliet noticēja savam teiktajam.
Kā jau solījusies, Silvija pievienojās tēvam uz vēlajām pusdienām. Pie galda tika atstāta arī vieta lāga dvēselei Anatolijam.
Silvijai bija patīkami vērot, kā spīd šī vecā cilvēka acis. Viņa prātā laikam šis bija liels pagodinājums, vakariņot kopā ar saimniekiem. Un jau atkal Silvijai sametās žēl šī vecīša,kurš pat savas vecumdienas bija spiests kalpot tādam nelietim ,kā viņas tēvs.
Vakariņu laikā tika parmīti tik pāris pieklājības un vienaldzības piepildīti vārdi.Silvija knibināja pārcepto vistu un prātoja, kā gan laulība spētu izmainīt tik lielas bankas likteni. Un kādēļ tieši viņa? Apkārt bija daudz tik skaistas , dzīvības un brieduma pilnas sievietes. Kas varētu būt tāds, ka tēvs izvēlējies tieši viņu?
Jau pēc trīsdesmit minūtēm Silvija, aizbildinoties ar sliktu pasšajūtu izgāja no šī nospiedošā nama.
Ieelpojusi svaigo, lietus piesātināto rudens gaisu, Silvija jutās kā citā pasaulē, Brīdi apstājusies, viņa sajuta uz pleca ledus aukstu roku. Pārsteigumā apsviedusies apkart, viņa neticēja savām acīm.Milzis!
Vīrietim bija naktsmelnas acis. Seja bija ka granitā kalta .Brīdi Silvijai sķita, ka viņa skatās uz ko pārdabisku. Sejas vaibsti likās par daudz neīsti,tomēr nevarēja teikt ka neglīti. Muskuļaino augumu sedza Pārāk platas, un novalkātas džinsas,un krekls,kas sedza augšdaļu,bija nosmērēts ar zemi.
Ļāvusi sirdspukstiem nomierināties, Silvija mēģināja uzsākt sarunu. Bet pretī stāvošais vīrietis mēmi klusēja. Viņa tumšais acu skatiens dedzināja Silvijai sirdi. Viņai likās,ka sāpes ir nepanesamas,bet nespēja izdot ne skaņu. Balss bija zudusi,lūpas vērās,un veidoja mēmus vārdus.
Un tad pēkšņi,vīrietis,it kā tas viss būtu bijis vien sapnis, aizgriezās, un devās uz tēva mājas pusi. Silvija pakrita. Rokas trīcēja, un prāts atteicās saprast kas tikko noticis. Zāle bija mikla, un Silvijas plānās, tirkīzzilās auduma bikses jau bija viscaur slapjas, bet viņa baidījās celties. Tajā brīdī Silvija ieraudzīja vēl elpu aizraujošāku skatu. Pie durvīm parādijās viņas visvarenais tēvs, Brīnumu izraisīja jau tas vien ka šo viesi tēvs sagaidīja pats. Bet lielāku izbrīnu izraisīja tālāk redzētais.
Tēvs izteiktā reveransā klanijās atnācējam.
Tēvs! Kurš nekad nebija zemojies neviena cilvēka priekšā. Silvija turpināja sēdēt slapjajā zālē un pētīt .Viņa bija pārāk apmulsusi un nobijusies,lai celtos. Tēvs nezināmo viesi aicināja mājās, un tas lēnām spēra soļus pāri, mazliet par augstu izveidotajam slieksnim . Verot durvis,svešinieks atskatījās un viņa tēraudcietā seja auksti uzsmaidīja Silvijai. Šis smaids izraisīja Silvijai vēl lielākas sāpes. Silvija jau bij viscaur izmirkusi. Viņas mati bija salipuši pie sejas. Seju klāja gan lietus lāses gan asaras. Baiļu asaras. Ātri uzlēkusi kājās Silvija skriešus devās uz mašīnu. Viņas vienīgā doma un cerība bija nekad vairs nesatikt šo vīrieti. Tieši tagad Silvija nolēma paveikt tēva doto uzdevumu pēc iespējas ātrāk un pazust no šī ,Dieva nolādētā nostūra .Sākt jaunu dzīvi un aizmirst par visu ko nāksies piedzīvot šeit.
Ja vien Silvija būtu zinājusi ,ka šī vēlēšanās nemūžam nepiepildīsies!

/Autors : Kitija Namniece /

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!