Vakara romance

Un asfalts ir slapjš… un iela ir slapja… un riepas ir slapjas… tās ielas gaismā dīvaini spīd un skrien… skrien tik un priekšu, tālāk no mājām, gar sētām, gar suņiem, gar garāžu durvīm. Bet asfaltam liecinieki nav vajadzīgi, tas peļķes nepatur. Nesen ir lijis, gaisā virmo kas dzīvs, kas aizrauj elpu, un ielaužas plaušās kāda auksta roka… izpūšu garu, bet tas mirklī zūd kā dusmas, kā naids, kā varenā liesma, kas padevusies mieram…

Troksnis atskan… troksnis noskan… vēlreiz uzminu un tas atskan no gala kā metronoms vecs. Kaut kur sitas riepa… kaut kur sitas atmiņas… laikam nevajadzēja ar vecu divriteni braukt… laikam nevajadzēja ar caurām riepām braukt… bet nakts aicina uz deju, uz vienmuļu sarunu, kad debesis mākoņos caurumus plēš. Tās skaistākās brūces, kurās zvaigznes spīd, bet mēness mani šonakt nepavadīs…

 

Autore: Irēna Skārda

Šis raksts ir no E-Avīzes 2011. gada Aprīļa izdevuma!
[Vai jau izlasīji citus rakstus?]

1 Response

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!