Mans Oskars Kalpaks

Par vienu rubli dažās minūtēs es pārdevējai atņemtu pēdējos kviešu graudus, lai pēcāk tos spīdzinātu savā pašas zemē. Graudam ir divas izvēles iespējas – palikt tumsā un nolemtībā, vai izlauzt ceļu pretī saulei…

Oskara Kalpaka izvēle ir līdzīga jaunam, dzīvotgribošam asnam, kas ceļ sevi saulītē – aizvien augstāk un augstāk, reizēm uzduroties uz akmeņiem un saskaroties ar bargajiem vējiem. Visiem zināms, ka, augstu kāpjot, nākas zemu krist. Pulkvedis Oskars Kalpaks savu vissmagāko kritienu piedzīvoja 1919. gada 6. martā pēc apšaudē gūtajiem ievainojumiem. Viņa dzīve aprāvās pašos skaistākajos gados, lai gan patriotisms dvēselē vēl tikai plauka un zēla.

Es neesmu šeit, lai kādu kritizētu vai slavētu, es tikai gribu atgādināt, kas ir patriotisms. Nav grūti iziet liela pūļa priekšā un sakūdīt to pret valsti. Valsts nav valdība. Valdība ir attieksme. Valsts ir vieta, kur tu mīli un kur tu esi mīlēts. Tās ir tavas mājas un tava ģimene. Tā ir vieta, par kuru tu cīnīsies arī ar neatļautiem līdzekļiem.

Neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi frāzi „Ciest nevaru Latviju!” Tajā brīdī man labā roka savelkas dūrē un ir gatava triecienam, bet es apvaldos un iztieku tikai ar nelielu vārdu apmaiņu. Mūsdienās liela daļa jauc jēdzienus valsts un valdība. Viņi aizbrauc peļņā uz ārzemēm un skandina „Nolādētā Latvija!”, pēc dažiem gadiem atgriežas un jūtas kā zivs ūdenī. Ātri var aizmirst savus vārdus, kuri dusmu uzplūdā varbūt kādu garāmgājēju aizskāra līdz pat sirds dziļumiem. Viņš nopūtīsies un nodomās – ja jau cilvēkam nav nekā svēta, tad viņam tā vienkārši nav.

Ja man jautātu, ko es visvairāk mīlu savā valstī, es teiktu – zemi. Tā nevienam neuzbrūk, neapliek ar nodokļiem, nestājas ceļā un nemelo. Tā ir tāda, kādai tai jābūt – silta vasaras tveicē, slapja rudens vakaros, un tā nekad nepagrūdīs tev zem kājām bezdibeni. Uz tās var priecāties, lēkāt un smieties un tā neprasīs, kāpēc, lai vēlāk skaudībā kostu sev pirkstos.

„No zemes Tu esi cēlies, par zemi Tev jāpaliek”. Ja šie vārdi skan priežu klusumā, pareizajā dikcijā un smieklus ir nomainījušas asaras – es esmu par. Mana zeme, mana tauta – virs zemes, vai divus metrus zem tās, bet latvieši. Mātes un tēvi, lidotāji un apkopējas, kolēģi un draugi – visa Latvijas nācija vienkopus. Zemei nu gan ir liels spēks…

Runājot par Oskaru Kalpaku, es neredzu nevienu viņam līdzīgo. Ne savu draugu, ne radu, ne kolēģu vidū. Īpašu jūtu vadīts, cilvēks liek savu dzīvību ķīlā, lai paglābtu tālākās paaudzes. Dievs dod, ka kāds to arī novērtēs. Nekādi ordeņi neaizstāj vienkāršās tautas mīlestību un pateicību. Nevajag klanīties tik zemu, ka zods sitas pret ceļiem, vajag lielu paldies un sirsnīgu smaidu. Jebkuram varonim tas nozīmētu vairāk kā zelta vai sudraba ordenis.

Jau kādu laiku pasaulē valda egoisms, nevis skaistums. Tieši šī iemesla dēļ mēs dzenamies pēc naudas, varas un karjeras. Ja ir karjera, ir vara, un vara nozīmē naudu. Nauda, nauda, nauda. Līdz nelabumam apnicīgais vārds, kurš lielāko daļu cilvēces novedīs nekurienē. Nav vairs vietas jūtām, patiesībai un kur nu vēl patriotismam!

Vai es ietu karot? Droši vien, ka nē.

Un ne jau tādēļ, ka es necienu savu valsti, ne tāpēc. Man vienkārši nav ieroču un, manuprāt, plikām rokām mesties kaujā uz dzīvību un nāvi ir tīrais neprāts. Varbūt arī tad, ja man iedotu AK-47 vai jebkuru citu ieroci, es nespētu pacelt to pret kādu cilvēku. Manās asinīs nav slepkavnieciski noskaņotu  leikocītu, eritrocītu vai trombocītu. Karš par teritoriju, ietekmi un reliģijām ir muļķīgs un bezjēdzīgs. Nav jēgas nekam tādam, kur cilvēku viedokļi atšķiras jau gadsimtiem ilgi.

Toreiz, kad Eiropā un Latvijā ienāca jūgendstils, cilvēki domāja citādāk. Viņu uzskati par patriotismu vairāk izpaudās darbos, nevis idejās. Viennozīmīgi to nevar nodēvēt ne par plusu, ne mīnusu. Varbūt labāk ir iet un uzbrukt, bet varbūt – palikt mājās un izdomāt psiholoģiski viltīgu plānu, kas nestu daudz vairāk panākumu. Pirms dažiem gadsimtiem cilvēki karoja taisnības vārdā un neko daudz neplānoja, jo izglītības kvalitāte nav salīdzināma ar mūsdienu pasauli. Tiesa, ieroči bija, stingrs solījums valstij bija un līdera pavēles skanēja kā likums, kuru nepildīt neatļāvās neviens. Vīriešu spēks un neatlaidība bija neaprakstāma, tieši tā iemesla dēļ viņi tiek dēvēti par stipro dzimumu. Oskars Kalpaks arī nebija izņēmums, lai cik raibi bija gājis, viņš katru rītu cēlās un gāja uz priekšu, lai cīnītos par savu tautu, par savu zemi, par savu mani un par savu tevi.

Cik daudzi šodien ir tādi kā Oskars Kalpaks? Maz, varbūt pat neviens.Cik daudzi bija tādi kā Oskars Kalpaks? Daudzi, bet ne visi.

Ja spēja atsaukt cilvēku no pagātnes būtu reāla, Oskars Kalpaks atgriežoties būtu apmulsis. Tik daudzas lietas ir mainījušās gan tehnoloģiju jomā, gan cilvēces kopainā. Viņam pietiktu sērkociņa sadegšanas ilguma sekunžu, lai saprastu, ka viss ir mainījies tik ļoti, ka, izejot uz ielas, nevar zināt, kas gaidāms. Nedod Dievs, iedot viņam palasīt kādu jaunāko avīzi – viņš ielektu Daugavā. Nav jau tā, ka viss ir slikti, arī toreiz netrūka ļaunuma. Ir citādāk, bet vai sliktāk? Neesmu dzīvojusi trīs gadsimtus, lai spētu sniegt pilnvērtīgu atbildi „jā” un „nē” formā, bet varu būt pilnīgi droša, ka ir citādāk. Varbūt Oskaram Kalpakam pietiktu ar vienu mēnesi un viņš izprastu cilvēku rīcību, bet, iespējams, paietu gadi, līdz viņš varētu dot savu atzinumu – ir vai nav mūsu paaudze patiesi patrioti. Grūti ir novilkt līniju starp patiesām un tēlotām jūtām. To tagad lieliski pieprot ja ne katrs piektais, tad katrs desmitais noteikti. Neapmaldīties šajā pasaulē ir tikpat viegli kā iemācīties spēlēt hokeju, ievērojot visus noteikumus.

Ārā pa logu redzu divas padomju laika tantiņas skaļā balsī strīdamies par to, kāpēc vienai par dzīvokli jāmaksā mazāk nekā otrai, ja istabu skaits ir vienāds. Sava veida karš – divas karojošās puses, pilnīgi dažādi viedokļi un cīņa par dažiem santīmiem, par kuriem veikalā iznāk vien lētākais maizes klaips. Oskars Kalpaks noteikti mestos abu starpā un nedomātu, vai viņš tiks piekauts ar somiņu, vai tiks izvilkts arī ierocis, bet visi pārējie paietu garām un neliktos traucēti. Arī es ietu garām, varbūt ar lielāku līkumu, bet garām. Savu dzīvību loterijā neesmu laimējusi un tiešām negribu uzprasīties uz likteņa jociņiem. Varbūt mazliet jocīgi liekas, ka tantiņa spētu nodarīt kādam pāri, bet tu nekad nevari zināt, ar ko tev ir darīšana, tāpēc labāk ir nejaukties. Un te jau ir redzama attieksme – lai tiek paši galā, tās taču nav manas problēmas. Droši vien to pašu varētu sagaidīt galvenie valstsvīri no vienkāršās tautas, kad Latvijai draudētu briesmas. Visiem ekonomiskā un politiskā situācija ir līdz kaklam un izdzīvošana visnotaļ ir māksla vienatnē.

Es vēl dzīvošu daudzus jo daudzus gadus un vienmēr dziļi sirdī manī snaudīs patriots, cik dziļā miegā – tas nu ir atkarīgs no valstī valdošās situācijas. Tas pamodīsies pie pirmā palīgā sauciena, bet, vai durvis atvērsies un atbildēs saucējam, to apsolīt es nevaru.

Mūsu nākotne būs arī mani bērni, kuriem es mācīšu mīlēt zemi, pa kuru staigājam, gaisu, ko elpojam, un cienīt dzīves ceļā sastapto cilvēku viedokļus. Neviļus es viņiem iemācīšu neļaut sev kāpt uz galvas un cīnīties par taisnību līdz pirmajam sitienam. Tas, kurš pirmais iesit, jau ir zaudējis. Tieši tāpēc Dievs tiek rakstīts ar lielo burtu un velns ar mazo. Tam, kurš ir labs, nekas nav jāpierāda.

Un tālāk… es aiziešu tur, kur man jāaiziet, un viņi paliks tur, kur viņiem jāpaliek – mājās, Latvijā.

 

 

 

Raksta autore: Karīna Melniece

 

Šis raksts ir no E-Avīzes 2011. gada Aprīļa izdevuma!
[Vai jau izlasīji citus rakstus?]

1 Response

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!