Par mūžīgu mīlestību, ak, Romeo

 1595. gadā 29. janvārī pirmo reizi uz skatuves demonstrē Viljama Šekspīra (William Shakespeare) sarakstīto traģēdiju “Romeo un Džuljeta”, kur lugas pamatā ir stāts par divu jauniešu traģisko mīlu. Ar šo lugu Šekspīrs bija iedvesmojis arī vairākus 15. gadsimta itāļu renesanses rakstniekus un franču rakstniekus arī, kuri izmantoja savās novelēs tieši šos dotos uzvārdus.

Traģēdija tika izveidota pēc kādas itāliešu noveles, kas vēstī par divu dzimtu naidu, kas šķir jauniešus Romeo un Džuljetu. Viņi abi aiziet bojā, taču mīlestība uzvar un uzveic arī veco naidu. Saturā abi galvenie varoņi ir jaunā laikmeta cilvēki, kas brīvi no aizspriedumiem un pilni dzīvesprieka un optimisma. Konflikts starp aizejošo un jauno pasauli risinās uz plaša sociālā fona, un stāstā tiek parādītas visas šī konflikta stadijas un pakāpes. Šī ir vienīgā Šekspīra traģēdija, kurā viņš lielu vietu ierādījis komiskajam elementam, lai pastiprinātu dzīvespriecīgo noskaņu lugai. Šekspīrs savā darbā lieliski nodemonstrē to, ka pats lielākais cilvēka spēks nenoliedzami ir mīlestība.

1564. gada 26. aprīlī dzimušajam Viljamam Šekspīram pieder vēl 38 lugu krājumi un, protams, populārākais kļuva “Romeo un Džuljeta”, kas popularitātes ziņā apsteidza Šekspīra pazīstamāko un garāko lugu “Hamlets”, kurā ir 4042 rindas un 29551 vārds. Viljams bija ne tikai dramaturgs, bet arī dzejnieks, sacerot 154 sonetus, viņš tika atzīts par vienu no izcilākajiem autoriem pasaules literatūrā. Šekspīra talants bija izveidot lugām daudzveidīgus un dziļi izstrādātus raksturus, līdz ar to, katra personība bija īpaša.

Raktsa autors: Edgars Davidovičs, foto: soul.lenses

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!