Pols Sezāns – Mākslas svinīgums

Katru dienu es kaut ko sasniedzu, un tas ir pats galvenais… Ja tu savā darbā kaut cik virzies uz priekšu, tad tā ir pietiekami liela atlīdzība par to, ka muļķi tevi nav sapratuši… Kad es pieņemu no sevis kādu gleznu, tad tas ir daudz nopietnāk, nekā, ja šo gleznu būtu vērtējušas visas pasaules žūrijas. /P.Sezāns/

Šodien 19. janvārī pirms 173 gadiem dzimis viens no ievērojamākajiem franču postimpresionisma gleznotājiem Pols Sezāns (Paul Cézanne, 1839. gada 19. janvāris – 1906. gada 22. oktobris). Sezāns dzimis Ēksas pilsētiņā Francijas dienvidos un lielāko mūža daļu dzīvojis un strādājis tās apkārtnē. Sezāns nācis no turīgas buržuāziskas ģimenes, ilgus gadus viņam nācās cīnīties pret tēva uzskatiem, kas par vienīgo savam dēlam piedienīgo nodarbošanos atzina naudas pelnīšanu ar dažādiem veikala darījumiem un lika Sezānam uzņemties sava uzņēmuma grāmatvedību, taču vienīgais rezultāts, ka lielo kantorgrāmatu lapu malas apauga ar „grāmatveža” zīmējumiem un pašsacerētu dzeju rindām.

Burbonas koledžā Sezāns sadraudzējās ar Emīlu Zolā, kas jau tad, būdams dažus gadus jaunāks par viņu, sapņoja kļūt par ievērojamu rakstnieku un mudināja arī Sezānu nepadoties un virzīties uz sapni par gleznošanu. Pēc koledžas beigšanas Sezāns uzsāk studijas Ēksas universitātē jurisprudencē, bet augstskolu nepabeidz un nolemj pievērsties glezniecībai. Lai gan Sezāna tēvs ir neapmierināts ar dēla izvēli, neskatoties uz to viņš turpina viņu finansiāli atbalstīt un 1861. gadā Sezāns dodas uz Parīzi, lai iestātos prestižā mākslas augstskolā, taču neiztur iestājpārbaudījumus, tai pat laikā viņš aktīvi apmeklē Parīzes izstādes un iepazīstas ar vairākiem impresionistiem.

Mākslas eksperiments
Drīz vien Sezāns pārliecinās, ka impresionistu pieeja dabai viņam ir sveša. Būdams turīgs viņš atļaujas brīvi nodoties mākslinieciskiem eksperimentiem un tādejādi izstrādā savu stilu. Visvairāk Sezāns glezno kluso dabu un savos darbos tiecās apvienot vecmeistaru gleznām raksturīgo harmoniju un formas skaidrību ar impresionistu idejām – kas viņa darba elementiem piešķir tādu svinīgumu un nozīmīgumu, kas iepriekšējos mākslās attīstības periodos redzams vien cilvēku attēlojumos. Sezāna manieri raksturo piesātinātas krāsas, stingras, konstruktīvas kompozīcijas, krāsas un formas vienotība un stabilas telpas un formas attiecības. Viņa gleznas labi raksturo itāļu mākslas vēsturnieka Lionello Venturi sacītais: „Sezāna uzgleznotais zemnieks ir individuāls kā portrets, universāls kā ideja, svinīgs kā monuments, stiprs kā tīra sirdsapziņa.”

Mākslinieka klusās dabas ir ļoti pieticīgas priekšmetu izvēlē, tur redzamas lietas, kas varētu atrasties uz vienkārša zemnieku galda: krūzes, šķīvji, augļi, saknes – katra klusās dabas kompozīcija līdzinās noslēgtai pasaulei, attēlotie priekšmeti ir formās vispārināti un krāsās vienkāršoti. Sezāna gleznās priekšstats par telpu ap uzgleznotajiem priekšmetiem netiek radīts, jo savos darbos Sezāns tikpat kā neizmanto ēnas, savukārt lietu telpiskumu viņš panāk ar neparastiem, klasiskajā glezniecībā neizmantotiem līdzekļiem, piemēram, – mainot pabeigtības pakāpi un krāsu ieklāšanas veidu dažādās gleznas daļās. Tāpat Sezāns netradicionāli veido arī priekšmetu apjoma ilūziju, piemēram, ābola gleznošanā krāsas triepienus Sezāns ieklāj tādā secībā, ka vizuāli rodas lode. Acīmredzami, ka Sezāna lielākais mantojums ir klusās dabas un ainavas, bet izteiksmīgi un neparasti ir arī viņa portreti un žanra gleznas. Pie skaistākajām un harmoniskākajām Sezāna klusajām dabām pieder glezna „Zilā vāze.”

Māksla uzdrīkstēties
Sezāna gleznas sākotnēji nepieņem oficiālajās mākslas izstādēs, jo izstāžu apmeklētajiem nav saprotama viņa pieeja un gleznošanas maniere, tāpēc sabiedrības atzinību Sezāns iemantoja tikai mūža beigās: „Jā, es gleznoju, kā redzu, kā jūtu, un just es jūtu ļoti spēcīgi. Arī citi mākslinieki jūt un redz tāpat kā es, bet viņi neuzdrīkstas to darīt. Viņi glezno Salona garā. Es nebaidos no tā, ka man ir pašam savi uzskati.”

Postimpresionistu atstātais mantojums neiekļaujas ne 19 ne 20. gs. mākslā, bet tas veido pamatu visiem mūsdienu mākslas labākajiem sasniegumiem. Tāpat postimpresionisms nav vērtējams kā pārejas posma parādība, bet gan kā suverēna vērtība.

Raksta autors: Evija Bormane, foto: Landscape near Paris, c. 1876 by Paul Cézanne, oil on canvas by cliff1066™

You may also like...

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!