Rūpējoties par cilvēku dzīvi

Esam divdesmit pirmā gadsimta cilvēki, un cukura diabēts mums nešķiet tik nāvējošs un briesmīgs, kādu to uztvēra agrāk. Tā ir pateicoties kanādiešu zinātniekiem Bantingam, Bestam, Makleodam un Kolipam, kuri 1921. gadā atklāja insulīnu – mazu hormonu, kas samazina cukura daudzumu asinīs. Tas bija laiks, kad cukura diabēts bija nāvējoša slimība un nebija iespēju to ārstēt. Bet jaunatklājums pavēra iespēju cīņai ar diabētu. Godam jāatzīst, ka šī produkta izstrādātāji atteicās no samaksas par to, jo darbojās zinātnes un cilvēku dzīvību glābšanas labā.

Šī slimība bijusi liela cilvēku nelaime jau izsenis. Aptuveni 1500 gadus pirms Kristus dzimšanas, uz ēģiptiešu papirosiem atrasti pierakstīti šo slimības simptomu novērojumi. Toreiz, medicīnai esot zemā attīstības līmenī, cukura diabēts ārstēts visdažādākajos veidos: ar diētu, atšķaidītu vīnu un pat opiju. Nav viegli aptvert domas, kas vedušas pie šādiem risinājumiem. Tomēr šie mēģinājumi nesamazināja slimības nonāvēto skaitu.

Grandiozais medicīnas zinātnes un cilvēces veiksmes stāsts aizsācies 1920. gada oktobrī – ķirurgs un lektors Bantings kādā bezmiega naktī radis ideju par īstenajiem slimības cēloņiem. Ar lielu pētniecisko darbu, ekspermentiem un daudzām neveiksmēm 1921. gadā Bantings un Bests ieguva insulīna ekstraktu no suņa aizkuņģa dziedzera.  Arī turpmākie ekspermenti turpinājās gan uz suņiem, gan citiem dzīvniekiem, piemēram, govīm, pamazām pārejot uz insulīnu, kuru iegūst no cūkām, jo tas pēc sava sastāva ir vistuvākais tam, kas dabiski atrodas cilvēka organismā, kam tā netrūkst.

Visu 20.gadsimtu zinātnieki eksperimentēja un centās iegūt aizvien ”tīrāku” insulīnu, lai tas būtu kvalitatīvāks un tā efekts- ilgāks. Septiņdesmitajos gados, Vācijā, tika izveidots mākslīgs insulīns, sintētiski veidota viela, kas piemērota cilvēkam, un astoņdesmitajos to sāka aktīvi pielietot. Šobrīd ir pieejami dažāda veida insulīni, un dažādi vēl top zinātniskajās laboratorijās, dodot iespējas diabēta slimniekiem uzlabot savu dzīves kvalitāti.

Pirmais cilvēks, kurš 1922. gada 11. janvārī ārstēšanas nolūkos saņēma insulīna injekciju, ir Leonards Tomsons. Tas nevarēja būt riskanti, jo uz sevis pārbaudīja insulīna panesamību, sākotnēji paši Bantings un Bests. Lai arī pirmais mēģinājums neizdevās, zinātnieki ievēroja nelielu cukura līmeņa pazemināšanos Leonarda asinīs. Pēc divpadsmit dienām viņi atsāka puiša ārstēšanas mēģinājumus ar bioķīmiķa Kolipa izveidoto attīrīto insulīnu. Šie mēģinājumi bija veiksmīgi, un sajūsma drīz vien pāršalca visu pasauli.

Atcerēsimies, ka zinātnē un īpaši medicīnā, vienmēr ir kāds, kas sper pirmo soli – kāds, kas izmēģina. Bez šī mēģinājuma nenotiktu tālākais attīstības process. Pirms 90 gadiem Tomsons saņēma pirmo insulīna devu, turpmākos 90 gadus, šīs devas ir palīdzējušas neskaitāmiem cilvēkiem. Lai arī cukura diabēts vairs nešķiet kā drauds mūsu eksistencei, tomēr – ir vērts būt piesardzīgam savā ikdienas uzturā un censties izvairīties no jebkādām pārmērībām.  Galu galā, vājam raksturam katrs pats sev dakteris…

Raksta autors : Elīna & Rūta

Foto : .:[ Melissa ]:.

You may also like...

1 Response

Atbildēt

Ja Tev patīk šī lapa, seko mums un iesaki to tālāk!